Šis projekts tika reālizēts 2006. gada otrajā pusē. Nepretendēju uz perfekti, vēsturiskiem apstākļiem atbilstoši veiktu restaurāciju, tomēr pašam rezultāts šķiet labs. 🙂
Kopš bērnības zināju, ka manos laukos (Jaunkalsnavā) atradās kāds vecs radioaparāts. Lampu. 1954.gada. Atceros, kā mana vecmāmiņa lamāja manu vectēvu, kad viņš 1980.gados, šo radioaparātu iestellējis uz Brīvās Eiropas viļņa un pieplacis tā skaļrunim, dusmojās pat, ja kāds iečukstējās šo raidījumu laikā… Gāja gadi, un aparāts jau gandrīz aizmirsts mētājās bēniņos. Tad nu šovasar nolēmu to atvest uz Rīgu un restaurēt.
Aparāts saucas Rekord-53 un ir ražots 1954.gadā Irkutskas (?) radiorūpnīcā. Kā jau viss tajos “vecajos, labajos laikos” (lai gan patiesībā 1950.gadi nemaz tik labi nebija, vismaz lielākajai daļai Austrumeiropas ne), šis aparāts ir ražots no samērā kvalitatīviem materiāliem, kurus, tiesa, pamatīgi apgrauzis laika zobs. Tā piemēram, korpusam apvilktais audums bija pavisam izbalējis, skaistais dekoratīvais skalas stikliņš, vairākus gadus vasarās atrodoties tiešā saules staru iedarbībā, atvadījies no lielākās daļas krāsojuma, ķeskas pavisam apsūbējušas… Nelielu ieskatu, kā aparāts izskatījās, kad tika nostiepts no bēniņiem, iespējams gūt šeit:
Tāds nu tas aparāts izskatījās 2005.gada augustā…
Skats no aizmugures; aizmugures sieniņa uzlikta.
Skats no aizmugures; aizmugures sieniņa noņemta.
Laika zoba dekorācijas…
Tad nu, apbruņojies ar apņēmību agri vai vēlu šo aparātu savest kārtībā, ķēros pie darba…
Restaurējam stikliņu…
Lai arī tas ir tikai 15x15cm stikliņš, pateicoties tā zīmējumam, šito brīnumu bija diezgan piņķerīgi restaurēt. Nolēmu lieko krāsu “nodabūt” nost, pēc iespējas neapskādējot zīmējumu, pēc tam stikliņu pienācīgi notīrot un tam aizmugurē uzlīmējot balto līmplēvi. Lai ilgāk kalpo… Diemžēl par labu krāsošanai izšķirties nevarēju, jo zīmējums ar gadiem bija kļuvis pārāk trausls… 🙁
To visu paveicis laiks…
Ar žileti un ļoti uzmanīgi…
Lielākā daļa notīrīta!
Pirmais stikliņa restaurācijas posms pabeigts. Tālāko lauku apstākļos neriskēju darīt, un gaidīju rudeni, lai pie reizes ar visām braukšanām uz/no laukiem mani vecāki atved to aparātu uz Rīgu…
Restaurējam stikliņu. 2.daļa
Kad aparāts nonāca Rīgā, restaurēšana, kaut arī lēni, bet turpinājās. Nedaudz attēlu:
Ļoti uzmanīgi notīrīju visu lieko krāsu un apstrādāju ar etatatanolu (tieši tā, etatatanolu, nevis etanolu. :))
Uzliekot to uz papīra, jau var apjaust, kā tas viss izskatīsies beigās…
Nu tad beidzot. Līmplēve uzlīmēta. Vēl kaut kad vajadzētu izgriezt tās daļas, kurām jābūt caurspīdīgām.
Skatos no stikliņa mugurpuses…
Ar to arī stikliņa restaurācija ir gandrīz pabeigta. Kā jau rakstīju, vēl būs nedaudz jāpiestrādā ar žileti un lineālu, lai izgrieztu spraugas, pa kurām būs redzams frekvenču (viļņu) indikators.
Pogas
Nākamais čakarīgais elements ir pogas. Šobrīd esmu tās notīrījis un sagatavojis krāsošanai. Pogu stiprinājuma skrūvītes arī būs jāmaina, bet tā jamās ir visnotaļ labā stāvoklī. Bildes:
Pirms mazgāšanas un tīrīšanas…
…un pēc.
(pēc kāda laika) Pogas un stikliņš
Ar prieku paziņoju, ka atkal esmu pieķēries šim projektam. Stikliņa atveres iztīrīju, izmantojot žileti un dzelzs lineālu. Rezultāts:
Ar pogām bija interesantāk. Lai nokrāsotu pogu (pareizāk sakot – pogas smuko apmalīti), bija jāatrod krāsu un jāizdomā krāsošanas metodi. Krāsa atradās visnotaļ ātri – akrilkrāsa baloniņā. Nopirku SIA “Elis” pie bijušās rūpnīcas “Straume”. Ar metodi bija grūtāk. Izdomāju, ka labākais būtu aizsegt pogas vidu un ārējo malu ar uzlīmjpapīru. Sacīts-darīts. Man mājās ikurāt bija apaļas uzlīmītes, kuras gan biju iegādājies citām vajadzībām, bet dažas jau varēju ziedot šim mērķim.
Vispirms izgriezu mazu aplīti, kuru uzlīmēju pogas vidū. Pēc tam vienai uzlīmītei izgriezu “vidu” un uzlīmēju to uz pogas tā, ka palika redzama tikai krāsojamā apmalīte. Tad nopūtu to visu ar krāsu:
Kad krāsa nožuva, noņēmu uzlīmītes. Sekoja neliels darbs ar žileti un acetonā samērcētu t.s. “ausu kociņu” jeb higiēnisko kociņu vai kā viņu tur. Voila! Šādi nokrāsoju arī pārējās pogas.
Ķesku atdalīšana no korpusa 🙂
Izskrūvēt ķeskas no korpusa bija pavisam vienkārši. Pēc tā korpuss izskatījās šādi:
Izskrūvējot skrūves un izraujot naglas, i**o, kur mūsdienās ir redzētas naglas radioaparāta korpusā (!!!), korpuss smuki sadalījās sastāvdaļās, kuras ir gatavas pulierēšanai:
Kad biju iztīrījis ķeskas un izņēmis no turienes beigtos zirnekļus un nenosakāmas izcelsmes kukaiņu līķus (laikam kādreiz bijuši zirnekļu pusdienas), kā arī iztīrījis putekļus no shēmām, riskēju ieslēgt. Lai arī skaļrunīti (iepatikās, kā to nosauca kolēģis – pļurņiks) būs jāmaina, jo tam ir pārplēsts difuzors, tomēr jāsaka, ka arī šobrīd viss vairāk vai mazāk strādā. Radio Nord uztvēra un pat kaut kādu Austrijas radiostaciju. Kā antenu izmantoju pusmetru garu elektrības vadu:
Uz galda, ieslēgts un pat skan 🙂
Izslēgts; skats no apakšas.
Korpusa remonts un viss, viss…
Pēc pamatīga smilšpapīra patēriņa izdevās tīri veiksmīgi noņemt oriģinālo krāsu. Nez kāpēc tā atgādināja grīdas krāsu, kas varētu būt patiesība, jo “Rekord-53” bija tautas aparāts, kuru ražoja no jebkādiem atrodamajiem materiāliem:
K-RAUTA iepirktā krāsa tīri labi noderēja korpusa krāsošanai:
Bija zināmas problēmas ar auduma iegādi – mūsdienās t.s. radioaparātu audums ir reti sastopams. Par laimi, manas vecāsmātes kolekcijā atradās arī tāds:
Aparāts pēc salikšanas izskatās šādi:
Beigu beigās uzliku arī vadības pogas (rokturus?) un ielodēju spuldzīti. Diemžēl tādas spuldzītes, kā šim aparātam nepieciešama, mūsdienās neražo (vismaz 6,3V spriegumam nē), bet izlīdzējos ar “cokoliņu”, kuru uzmanīgi pielodēju spuldzītes vietā. Ja būs nepieciešams, to varēs ātri dabūt nost, un tas lieliski pilda savu uzdevumu. Tātad, aparāts pēc restaurācijas izskatās šādi:
Sausais atlikums: restaurācijas izmaksas – ap 20 LVL (krāsas, smilšpapīrs, skaļrunis, spuldzīte). Rezultāts – paši redzat 🙂 Interesants interjera elements retro stilā, kurš arī darbojas, pie tam samērā labi.