Provinciālisms

Latviešiem mēdz pārmest “provinciālismu”. Sak, negribat uzņemt “bēgļus” – provinciālisms. Negribat atvērt tirgu – provinciālisms. Negribat legalizēt t.s. “viendzimuma laulības” – provinciālisms. Bet kā tad ir ar to provinciālismu?

Provinciālisms – tas ir tāds lauku ļaužu domāšanas veids. Ne jau viss tajā ir slikts, protams. Mums jau kopš “padomju laikiem” ir milzīgs daudzums imigrantu, ar kuŗu integrāciju jātiek galā, tāpēc neredzu neko sliktu tajā, ka šobrīd vienkārši nevaram atļauties uzņemt vēl kādas iebraucēju masas. Provinciālisms? Var jau būt, bet, ja tā uzskata lielākā tautas daļa, tad “progresīvisma dzinējspēkiem” tas jāņem vērā.

Bet šoreiz ne par “progresīvismu”. Šoreiz manas pārdomas par to, kādēļ Latvijas uzņēmumiem ir grūtības “izsisties” Rietumu tirgos. Formāli taču ES tirgus mums ir atvērts (tāpat kā mūsējais – viņiem). Varētu šķist – lai Latvijas ražotājs vai pakalpojumu sniedzējs varētu attīstīties, jātiek pāri tam būtiskajam ierobežojumam, ko sauc “Latvijas tirgus”. Latvijas tirgus ir gluži vienkārši pārāk mazs un cilvēki nav gatavi maksāt pietiekami daudz – pat tie, kuŗi “it kā” varētu atļauties. Starp citu, “knauzerība” ir viena neganti slikta provinciālisma izpausme. Pats zinu cilvēkus, kam mēnesī ienākumi ir 2-3 tūkstoši €, bet maksāt par labi paveiktu darbu vai par kvalitātīvu preci tie nevēlas.

Interesanta ir arī daudz uzņēmumu attieksme un tradīcijas. Nu gluži kā polītiķiem. Ja Rietumos ir pieņemts, ka polītiķis teju mazākā skandāla gadījumā atkāpjas no amata un viņa polītiskā karjera ir beigusies, tad šeit… Bija Belēvičs, bija vēl pāris, bet kopumā jau negrib tie zaķīši atkāpties. 🙂 Ar uzņēmumiem līdzīgi – kaut vai tā pati “Dogo sāga”. Ja veterinārārstiem radušās aizdomas, ka “Dogo” suņu barība vainojama suņu slimībās, bija nekavējoties jāatsauc visa produkcijas partija, tā jāanalizē un, atrodot “vainīgo” vielu, jāatvainojas (vismaz) cietušo suņu saimniekiem. Bet nē – bija gan tiesu darbi, gan čīkstēšana, ka “grib norakt Latvijas uzņēmumu”, gan, dzirdēts, arī draudi. Tagad “vainīgā” viela atrasta. Un? Zinot, kā lietas notiek Latvijā, nebrīnīšos, ja atsaucamo partiju vienkārši “piemals” klāt “svaigai” suņu barībai…

Tiek aktīvi popularizēta interesanta kvalitātes sistēma – “Zaļā karote”. Nelaime tikai tā, ka ārpus Latvijas to karotīti var kaut kur iebāzt… Līdz ar to, lai veicinātu pārtikas eksportu (arī t.s. mazo ražotāju), būtu jāpopularizē citas kvalitātes sistēmas – BRC kaut vai. Nelaime vien tā, ka mūsu ierēdņiem tad nāktos smagi strādāt, nevis imitēt darbību. Un būtu pašiem jāievēro kaut kādi standarti. Tāpēc labāk jau kāds pašmāju “erzacs” normālām, starptautiski atzītām lietām.

Tās nu ir “provinciālisma” tumšās puses. Attieksme pret patērētāju; savu kļūdu neatzīšana; nevēlēšanās maksāt par kvalitatīvu produktu vai pakalpojumu pat, ja to var atļauties; pašmāju kvalitātes standarti, kuŗus neviens neatzīst ārpus Latvijas.

Kamēr tas nemainīsies – “labas dienas neredzēt”. Jeb vismaz man tā šķiet.

Pievienot komentāru

Obligātie lauki atzīmēti ar *. Tava e-pasta adrese netiks publiskota.