Iepriekšējo nedēļas nogali pavadīju laukos, kopā ar tēvu liekot jumtu pirtiņai. Tā neko pirtiņa - 8 m augsta divstāvu ēka. Pie reizes sapratu, ka man tomēr IR bailes no augstuma. Proti, uz 45 grādu slīpuma 8 m augstumā kāpt negribu. :)

Bet šoreiz ne par to. Laukos verandā uz galda atradu 2009. gada augusta «Latvijas avīzes» numuru. To vakarā garlaikoti pāršķirstot, atradu interesantus faktus - izrādās, ja Latvijas lauksaimniekiem tiešie ES maksājumi ir 68 euro par hektāru gadā, tad Igaunijā (turpmāk summas aptuvenas - varu arī kļūdīties +-5 euro robežās) 75, Lietuvā - 97, bet Vācijā - 323 (sic!) euro par hektāru.

Ar tik negodīgiem noteikumiem nav jābrīnās par to, ka «Latvijas lauksaimniecība neesot konkurētspējīga». Kāds te var būt brīvais tirgus? Tad jau tikpat labi varētu sarīkot dragreisu, kurā piedalītos, piemēram, Lamborghini Diablo vs. Lada Kalina. Vai arī sarīkot skriešanās sacīkstes, kuŗās Asafa Povels mēģinātu noskriet konkurentu, pie kam apgalvotu, ka konkurentam taču ir līdzīgas iespējas...

Patiesībā šeit nav jāvaino eirokrustnešus - skaidrs, ka viņi kaut kādiem bauriem ir ieinteresēti dot tik maz, cik iespējams. Vēlams necik. Un tagad iedomājamies situāciju: eirokrustneši piedāvā noteiktu summu. Leiši un igauņi sašutumā sāk kaulēties. Toties mūsu bāleliņu pārstāvji, pateicībā klanīdamies, pieņem piedāvājumu. Sak, ko kungs dos, tas ir labi. Šeit būtu vietā atmiņas no laikiem, kad strādāju VID. Bija visai trauksmains laiks - 2004.gada pavasaris. Lieliem soļiem tuvojās Latvijas iekļaušana Eiroimpērijā un VID informācijas sistēmas bija jāsagatavo savietojamībai ar ES kopējām sistēmām (hello - CCN/CSI ieviešana! ;P). Ekspluatācijas daļas priekšnieks tolaik bija Pēteris Kāpostiņš. Visu cieņu šim vīram, tomēr viņā bija pamatīgi iesēdies padomju laika iztapīgums amatā augstāk esošām personām. Tad nu no Eiropas Komisijas atbrauca pāris džondžiki apskatīt mūsu servertelpas. Protams, ka visa VID Informātikas pārvaldes vadība tika norīkota viņus sagaidīt, neraugoties uz to, ka viņi bija vienkārši "junior system engineers". VID Informātikas pārvaldes vadībai, tiesa, bija tā pasūdīgi ar angļu valodu, tādēļ par sarunvedi iecēla mani. Lieki teikt, ka dažubrīd vadības pazemīgie jautājumi (Vai kungi domā, ka šīs servertelpas durvis ir gana labas? Vai kungiem liekas pieņemams temperatūras režīms? Vai kungiem labpatīk izvietotie kabeļi?) man sagādāja dažus smagus brīžus, lai savaldītos un neeksplodētu nenormālā smieklu lēkmē, datoristu sauktā par ROFL. Kad abi sēdoša suņa augumā esošie džondžiki bija apskatījuši mūsu servertelpas, vadība gribēja zināt, ko kungi pavēlēs un kā rīkoties tālāk. Kad abi no Beļģijas atbraukušie čibriki neizpratnē raustīja plecus (viņi bija vienkārši atbraukuši apskatīt, kas un kā, cik tālu viss ir sagatavots un vai gluži ES kopējā tīkla vārteju serveri nav izlikti publiskai apskatei un vai tiem apkārt neskalojas ūdens, kā arī paskatīties, vai mūsu instalācijā nevar pasmelties kādu labu ideju), jau minētais Pēteris Kāpostiņš man uzdeva rakstīt vēstuli eirokrustnešiem, pazemīgi lūdzot tālākus rīkojumus. Liels bija viņa pārsteigums, kad rīkojumu vietā pēc kāda mēneša saņēmām atbildi, kuŗā bija teikts tas pats, ko es jau viņam biju teicis - ka to abu džondžiku mērķis nebija dot rīkojumus...

Lai arī, salīdzinot ES ar PSRS, saskatu daudz līdzību, tomēr viens gan ir skaidrs - ES nenosaka vietējās pārvaldes darbību līdz pēdējam sīkumam. Toties mūsu pašu pie varas esošā kliķe savā iztapībā kungiem vienmēr pacenšas vismaz 2x izpildīt rīkojumus. Tādus pakalpiņus, kā mūsu parlaments, valdība un ierēdniecības aparāts jebkuŗa sveša vara var tikai vēlēties...