Labs rakstiņš iekš Ars Technica. Ideja ir par to, ka, pārāk uzticoties datoru veiktajiem aprēķiniem, var rasties vairāk problēmu, kā labuma. Slikti ir ne jau tas, ka datori kaut ko darītu nepareizi - vienkārši tie ir pārāk efektīvi. Diemžēl tie arī tikai veic aukstus aprēķinus, kuru rezultātu pareizība ir atkarīga no ievaddatu pareizības. Ja ievaddati ir nepareizi (piemēram, tiek uzskatīts, ka ekonomikas pieaugums būs permanents), arī izvaddati nevar būs pareizi. Kaut kā tā. :)

Dienas biznesā rakstiņš par jaunajiem komunālo maksājumu rēķiniem, kas kopumā ir par ~40% lielāki. Piemēram, centrālapkures mājās siltuma tarifi ir ap 1 Ls/m³. No pieredzes varu teikt, ka gāzes cena mājsaimniecībām ir kāpusi pat par 100% (sk. manu senāku ierakstu).

Welcome back, godmaņkrāsniņas! Laikam es esmu bijis pietiekami tālredzīgs, nedaudz uzkrājot naudiņas. Izskatās, ka kāda daļa no tām nākamgad varētu noderēt. Jāturpina ģimenes budžeta optimizēšanu. Man kā fizmatam gan vārds "optimizācija" agrāk asociējās ar kaut ko pozitīvu...

Protams, ka valdība, kā jau ierasts, uzņēmējus (pateicoties kuriem, viņi var joprojām dzīvot visnotaļ trekni) atstāj novārtā, tomēr viens man nav skaidrs. Ceļot PVN uz 21%, šobrīd ir plānots to darīt, sākot ar 1.janvāra pusnakti. Uzņēmumos, kuros kases sistēmas strādā visu diennakti, tas nozīmē pamatīgas galvassāpes adminiem (arī man), pārkonfigurējot visu, tomēr ir kāda lieta, ko admini nekonfigurē - tā ir fiskālā atmiņa. Tad nu ir jautājums - kā lai, piemēram, CHD divu nedēļu laikā pārkonfigurē visas Latvijas POS sistēmas un kases aparātus??? Un kas tiks darīts, ja būs uzņēmēji, kuru kases sistēmas uz šo datumu vēl nebūs fiziski pārkonfigurētas? Šajā gadījumā galvassāpes sagādātu pat jauno likmju stāšanās spēkā ar 1.februāri - tādas lietas ir jāizziņo vismaz pusgadu iepriekš. Liks sodus? Labi, tāpat jau, pateicoties jaunajām PVN likmēm, daudzi uzņēmumi bankrotēs un plānotie budžeta ieņēmumi finālā būs pat vēl mazāki, kā ar tagadējo PVN likmi...

Pora, pora otrezivat' uši...

Interesanti, kā nosaukt šos mazos laptopiņus - netbook. Mūsu terminoloģijas centram noteikti nāktu prātā kāda tīklgrāmatne. :) Tā kā šī ieraksta mērķis nav izdomāt latviskojumu šim terminam, tad pie lietas. :)

The Economist ir atrodams interesants raksts par netbook'iem. Proti, tiek ieteikts tajos lietot Linux, nevis Microsoft Windows, jo Linux ir mazākas prasības pret sistēmu un tas vairāk atbilst netbook idejai. Mēģinot šādu minilaptopu apgreidot, lai tas spētu darbināt Microsoft Windows sistēmas, rezultātā ir nepieciešami daudz lielāki sistēmas resursi, un līdz ar to tādas iekārtas cena jau tuvojas "īstam" laptopam. Protams, tādā gadījumā ir vērts nopirkt pēdējo. :)

Jauki, ka šis respektablais resurss atzīst, ka OpenOffice.org darbojoties pārsteidzoši labi un ērtības ziņā nebūt neatpaliek no Microsoft Office. Jāpiekrīt, tā tas tiešām ir. Varbūt tādēļ, ka OpenOffice.org lietoju jau kopš 2003.gada? :)

Jā, starp citu - tiem, kuri treknajos gados, daudz nedomājot, ņēma kredītu un pirka krutos laptopus. Ekonomiskās krīzes apstākļos, iespējams, netbook tipa laptopi varētu likties krietni pievilcīgāki. Galu galā, naudas trūkums spiež cilvēkus divreiz pārdomāt, pirms pirkt - vai to man tiešām vajag? Ja galvenā vēlme/vajadzība ir pārlūkot Internetu, rakstīt dokumentus un e-pastus un pa reizei paklausīties mūziku vai paskatīties kādu filmu - tad netbook ir vairāk, kā piemērots, IMHO.

Tagad, kad +/- esmu ticis vaļā no "vecajiem" dzelžiem, kas man mājās bija izmētāti pa visiem kaktiem, vēlos dalīties pieredzē, kā no tiem tikt vaļā ērtā un patīkamā veidā, nepiesārņojot vidi un sagādājot kādam prieku. :)

Lieta tāda. Kā jau kārtīgam datoristam pieklājas, dažādos laikos no dažādiem avotiem man bija savākušies vairāki datori, kurus dažiem varētu vienīgi labpatikties aizlikt priekšā durvīm - lai vējš tās nevirina. Un proti:

• Intel Celeron 766 MHz
• Intel Celeron 400 MHz
• AMD K6/2 300 MHz

No vienas puses - lielākā daļa tādus, emm, retro aparātus vienkārši nogādātu uz tuvāko atkritumu konteineru, un lieta darīta. Tomēr man bija "iekritis acīs" kāds fakts - daudzi mani radiņi, it īpaši ārpus Rīgas, sarunās it kā piekrita, ka dators mūsdienās ir vajadzīga lieta - vismaz kaut kāds - tomēr atzina, ka tas ir pārāk dārgs prieks. Mans ieteikums iegādāties lietotu datoru (piemēram, iekš kite.teh.lv var nopirkt visnotaļ cienījamas jaudas datorus par pavisam nelielām naudiņām) nepalīdzēja - lai šādu datoru "sakomplektētu", tāpat jāiztērē kādus 70-100 latus, un kāda gan var būt runa par šādas summas tērēšanu, ja ģimenē visi plēšas kā pliki pa nātrēm, un vienalga nedēļu pirms algas pāriet uz pliku makaronu lietošanu uzturā... Jāpiekrīt, ka tiem samērā nedaudzajiem, kam ir paveicies spēt dzīvot un izdzīvot mūsdienu Latvijā, dzīvesvieta, ticamākais, ir Rīgā vai kādā citā cienījama izmēra Latvijas pilsētā. Laucinieki diemžēl Latvijā tiek aizmirsti. No otras puses - manām retro kastēm pieliekot pietiekošu RAM apjomu un uzstādot tajos to pašu Ubuntu Linux, tās kļūst par visai lietojamiem datoriem. Tiem, kas par šo apgalvojumu var tikai pasmaidīt - jāatceras, ka 1990-to gadu beigās un 2000-šo gadu sākumā šādi datori bija visnotaļ cienījami, un ar tiem tika gan sērfots Internetā, gan skatītas filmas, gan rakstīti dokumenti. Jā, salīdzinot ar mūsdienu datoriem, tie ir visai "domīgi", tomēr tādēļ tas nemaina faktu, ka tos izmantot var. Un lauku radiņiem tie ir pats labums - vismaz kā pirmais dators. Zināms, ka tos pēcāk ir iespējams visai būtiski uzlabot...

Tad nu ķēros pie darba. Vispirms konstatēju, ka man mājās bija atrodami 3 gab. 256 MiB SDRAM atmiņas moduļi un 3 gab. 128 MiB SDRAM atmiņas moduļi. No katra ņemot pa vienam, katrā no minētajiem datoriem varēju ielikt pa 384 MiB. Tas jau ir visnotaļ ciešams operatīvās atmiņas apjoms, it īpaši pret resursiem ne pārāk prasīgajam Ubuntu.

Datoram ar Intel Celeron 766 procesoru ieliku arī mājās atrasto (atgādinu - man, kā kārtīgam datoristam pieklājas, mājās tādas drazas ir daudz ;P) 40 GiB cietni. Pārējiem diviem gan nācās iztikt ar 4 GiB diskiem. Vismaz pagaidām. Arī vizuāli šos datorus sakopu, izpūšot putekļus, uzliekot jaunu termopastu procesoriem un vākus kopā ar paneļiem nomazgājot dušā.

Katram tika uzstādīts Ubuntu Linux 8.04 (Hardy Heron), katrs tika komplektēts ar skaņas karti un tīkla karti, kā arī kādu nebūt optisko nesēju iekārtu (CD-ROM). Pēc tam jau palika patīkamā daļa - izvadāt šos datorus radiņiem. :) Jāatzīst, ka viņiem visiem patika jaunieguvums. Sievas māsīcai tika Intel Celeron 766, un tas tiek lietots visai intensīvi. Vēl kādam radiņam tika Intel Celeron 400, un arī par to nav sūdzību. Patiesībā biju pat aizmirsis, ka Intel Celeron 400 procesora jauda ir pietiekoša, lai bez problēmām skatītos DivX filmas. :) Sievastēvam tika AMD K6/2, un tas tiek izmantots pārsvarā mazo Linux spēlīšu spēlēšanai, lai gan ir testēts arī uz Interneta zolītes spēlētprasmi. Ir OK. :)

Ar valodas barjeru nav sarežģījumu - Ubuntu interfeiss ir pieejams latviešu valodā. Dāvinot datoru lauku radiņiem, ir arī skaidrs, ka nebūs jautājumu par to, kāpēc Ubuntu Linux tas un tas ir savādāk, kā Microsoft Windows sistēmā, jo Windows viņi nav redzējuši - līdz ar to šis kaitīgais pieraduma efekts nav spēkā. Vienīgais, ko varētu vēlēties - vairāk dokumentācijas latviešu valodā. Pie tā laikam jāķeras pašam. :)

Mana tēva Mercedes Benz G500 pēc signalizācijas likšanas parādījās dīvains gļuks - labajā pusē elektriskie logi augšā ceļas, bet lejā nelaižas. It kā jau nebūtu briesmīga problēma - galvenais, ka vadītāja pusē viss strādā - un pavasarī varētu atjaukt paneli un saprast, kas kur nav pievienots, tomēr, veicot tehnisko apskati, šo auto izbrāķēja tieši dēļ šīs problēmiņas. Tā kā šobrīd laikapstākļi un dienas garums nu galīgi nav tādi, lai veiktu paneļa jaukšanu, tad radās vajadzība operatīvi izdomāt, kā to vismaz priekš tehniskās apskates sataisīt.

Veicot nelielu izpēti, atklājās, ka logu pacēlāja motoru darbina ar diviem vadiem (sauksim tos A un B - varu pateikt, ka A ir zilā krāsā un B - melnā). "0" pozīcijā tie abi ir sazemēti, laižot logus lejā pa vadu A tiek padoti +12V, bet, ceļot augšā - +12V tiek padoti pa vadu B.

Veicot mērījumus, atklājās interesants fakts - ceļot logu augšā, viss strādā tā, kā tam jāstrādā, bet, laižot lejā, +12V tiek padoti pa abiem vadiem. Te nu ir gļuks. Atrast patieso problēmas cēloni šobrīd ir sarežģījumi (to varēs pavasarī), tādēļ izdomāju nelielu viltību. Ņemam divpozīciju releju. Proti, tam ir divi izvadi, kas pievienoti spolei (nosauksim tos par L1 un L2) un trīs izvadi - I0, I1 un I2 - kas ir izejas. Kamēr potenciālu starpība starp L1 un L2 ir 0V, savā starpā savienoti ir I0 un I1. Kad potenciālu starpība ir 12V, savienoti ir I0 un I2. Tad nu L1 pievienojam pie vada A, L2 - pie masas. Relejs nostrādā, mēģinot nolaist logu. Pārgriežam vadu B. Tas sadalās divās daļās - B1, kas ir "pienākošais", un B2, kurš pieslēgts loga pacēlājmotoram. B1 pievienojam pie I1, un B2 - pie I0. Pie I2 pievienojam masu. Tagad sanāk interesants variants - "0" pozīcijā vadā A ir zeme, tātad relejs vadu B2 savieno ar B1. Kopā tas pats B vien sanāk. Ceļot logu augšā, vadā A arī ir zeme, tātad savienojums tas pats. Tā kā B šajā brīdī ir +12V, tad logs ceļas augšā bez problēmām. Laižot logu lejā, vadā A ir +12V, līdz ar to relejs nostrādā un uz B2 tiek padota masa. Iegūstam vajadzīgo potenciālu starpību loga nolaišanai.

Tas arī viss. Tāds interesants workaround sanāca.

Vispirms kāds fakts - mājā, kurā es dzīvoju, ēkas pārvaldnieks ir mans tēvs. Tad nu šīs mājas vārtrūmē pēdējā laikā kāds ir pasācis regulāri nokārtot dabiskās vajadzības. Ir manīta gan peļķīte, gan arī zarnu satura evakuācijas rezultāts. Situācija nepatīkama, protams - tādēļ ir radusies vēlme noķert to, kurš šīs lietas dara, lai ar šo personu draudzīgi aprunātos par dzīvi un sabiedrībā pieņemtām pieklājības normām. Lai ķeršanu padarītu vienkāršāku, nolēmu izveidot videonovērošanas sistēmu.

Galvenais princips, pēc kura nolēmu vadīties - to jāizveido ar minimālām izmaksām. Kameru par ~30 latiem un capture karti līdz 4 kamerām par aptuveni to pašu summu nopirkām pie vns.lv. Minētajai kartei gan ir divi sarežģījumi - tai jāatrodas PCI master slotā (t.i., var nākties bišķiņ piemeklēt derīgu slotu) un tai ir tikai viens video ciparotājs, tādēļ filmēšana no vairāk, kā vienas kameras notiek, pastāvīgi pārslēdzot kanālus. Rezultātā iegūstam kadru biežumu ne lielāku, kā 2-4 kadri sekundē katrai kamerai, tomēr videonovērošanas sistēmai ar to pietiek.

Kā serveri nolēmu izmantot principā to, kas atrodams mājās. Nācās vien nopirkt korpusu par 20 latiem, bet pārējo - mātesplati ar Intel Celeron 667 MHz procesoru, 512 MiB SDRAM un 20 GiB cietni - atradu mājās. Jā, runājot par cietni - zinu, ka videonovērošanas sistēmai 20 GiB ir par maz, tomēr video arhīvam ziedošu 200-300 GiB no sava failservera. Tajā vietas ir diezgan. :)

Kā operētājsistēmu nolēmu izmantot Ubuntu Server. Nu ļoti man tas Ubuntu ir iepaticies. :)

Izvēlētā videonovērošanas programmatūra ir ZoneMinder. Izskatās, ka tā ir visai ciešama. Pagaidām tik tālu nu esmu ticis - serveris ir savākts, OS ir uzstādīta un pat "atpazīst" minēto capture karti. Tagad tikai jāuzstāda ZoneMinder. Par to citreiz. :)

Āreče - svētki ir pagājuši. Domāju, ka mums ģimenē izdevās tos godam pavadīt. Vakar bijām uz parādi (jāatzīst, ka es nedaudz nodalījos no pārējiem, lai parādi varētu nofilmēt - man ļoti patika NATO F-15 iznīcinātāji, starp citu. ;)

Pēc tam gājām uz filmu "Vienīgā fotogrāfija". Filma laba - šādas mazbudžeta filmas vajadzētu vairāk. Pēc filmas nolēmām doties uz uguņošanu. Tur nu parādījās kultūras nesēju un atbrīvotāju izpratne par 18.novembri. Aprijušies kā cūkas, tie centās par varītēm tikt tuvāk uguņošanai - tā, it kā gribētu paši tikt uzsperti gaisā (bet varbūt vajadzētu?). Netika taupīti nedz RTU stāvvietā esošie automobiļi (dažu labu var uzskatīt arī par izdemolētu - ja vajadzīgi liecinieki, piesakieties!), nedz arī kiosks pie Strēlnieku pieminekļa, kuram tika pamatīgi nostaigāts jumts. Trakākais sākās, kad sapratām, ka jātiek ārā no tā bara. Es ņēmu meitiņu un kopā ar Matīsu lauzāmies ārā. Pārējie mēģināja tikt pa citu ceļu. Viens šāds aprijies atbrīvotājs, kurš mēģināja man grūsties virsū, saņēmis iespēju robežās (man rokās bija meitiņa) pietiekošu dunku un dažus deviņstāvīgos, izbolīja acis kā pērnais teļš un stiklainu skatienu jautāja: a ko? Vēl izbrīnīja pāris 60-gadīgas latviešu tantiņas, kuras ne mazāk sirdīgi grūstījās. Uz manu jautājumu, vai varētu tomēr negrūstīties, abas sāka ķiķināt un atvainoties. Jā, pūlis ir īpašs fenomens...

Vēl vakar mani sajūsmināja sievas māsas vīrs, stāstot, ka ir noskatījis tīri labu laptopu par labu cenu, tikai tam komplektā nākot Microsoft Windows Vista. Pēc tam viņš jautāja, vai es varēšot to Vistu nonest un uzlikt kaut ko "normālāku" - Ubuntu. Tiktāl par lietotāju attieksmi. :)

Duh. Cik labi, ka mans serveris ir novietots kolokācijā (agrāk tas atradās pie manis mājās). Kopš 12.novembra vakara man mājās nav interneta. :( Cik saprotu, pirms kāda laika manam provaiderim bija šādas tādas izmaiņas, pēc kā viņu pakalpojumu kvalitāte (tb pārtraukumi) un arī attieksme kļuva vienkārši neciešama. Problēmu gadījumā viņu admini strādā tikai darba dienās, darba laikā un visai slinki. Un tad vēl uzbraucieni no viņu puses - "ko jūs gribat par tādu naudu", "iespējams, šodien sāks strādāt - ja ne - tad turpināsim darbus pēc svētkiem" u.c. Iedomājieties tik - "turpināsim darbus pēc svētkiem"! Tas nozīmē nedēļu dzīvot bez interneta. Nu labi, man jau it kā tas nebūtu tik svarīgi, bet, piemēram, manai māšelei ir jāraksta ZPD un interneta lietošana saziņai viņai šajās dienās ir ļoti svarīga.

Acīmredzot rīkošos savādāk... to be continued.

Kā sapratu no iepriekšējā raksta komentāriem un arī mutiskām atsauksmēm no draugu/paziņu puses, cilvēkiem ir radusies interese, kā man izdevies pāriet uz "dzīvošanu plusā" (piedodiet, filologi - zinu, ka tā nav īsti latviska konstrukcija ;P). Laikam jau ekonomikas krīze sāk tautiešu ienākumus/izdevumus ietekmēt pietiekoši, lai sāktu domāt, kur, ko un kā ietaupīt. Ja jau tā, turpināšu savu palagu. :)

Iznīcināt patērētāju sevī nav viegli - sevišķi, ja tas ir ielaists. Galu galā - patērēšana (nevis vajadzīgu lietu iegāde dzīves kvalitātes uzlabošanai), manuprāt, ir tāda pati atkarība, kā smēķēšana, alkoholisms vai narkomānija. Jebkura atkarība iznīcina jūsu brīvo laiku, brīvos finanšu līdzekļus, rada stresu. Un no tās ir grūti atbrīvoties. Man ir zināmi daudzi cilvēki, kuru vaļasprieks ir... iepirkšanās! Nevis kādas konkrētas lietas iegāde, bet iepirkšanās šī vārda tiešā nozīmē. Un tā jau ir slimība, IMHO.

Tātad, atbrīvošanās no patērēšanas, manuprāt, var notikt šādi:

1. Jāveic budžeta plānošanu.
2. Pirms katras lietas iegādes jāsaprot, cik tā patiešām ir vajadzīga.
3. Pēc iespējas neko neiegādāties uz krīta.
4. Jāekonomē, kur iespējams (nejaukt taupību ar knauzerēšanos - lai gan šeit ir iespējama otra galējība patērēšanai, tādēļ arī jāuzmanās).
5. Jāatrod kādu labāku vaļasprieku.

Bet nu par visu pēc kārtas.

1. Budžeta plānošana. Šis ir rutīnas darbs, tomēr, to darot, būs iespējams sekot līdz saviem tēriņiem un tos kontrolēt. Katrā ziņā - tēriņi nedrīkst pārsniegt ieņēmumus. Internetā var atrast daudz piemērus ģimenes budžeta plānošanai - izvēlieties piemērotāko paši. Detalizētu savas ģimenes budžeta plānu es nepubliskošu, tomēr varu ļoti lielos vilcienos pastāstīt par galveno. Es atsevišķi izdalu šādas ģimenes budžeta kategorijas, tās pēc tam sadalot sīkāk: izdevumi pārtikai, izklaidei, kultūrai, apģērbiem/apaviem, fiziskām aktivitātēm (piemēram, abi sīči iet uz baseinu), kā arī iekrājumu veidošana un neparedzētie izdevumi. Ja neparedzētie izdevumi ir mazāki, kā ieplānots, tad pāri palikusī naudiņa tiek ieskaitīta iekrājumos. Ja tie ir lielāki - tad nākas nedaudz patukšot iekrājumus. Jāatzīst gan, ka katrai ģimenei budžeta plānošana detaļās var atšķirties (cilvēki ir dažādi), tomēr šīs būtu galvenās sadaļas.

Starp citu, budžeta plānošanu vislabāk ir sākt īsi pirms algas saņemšanas. Pirmkārt, tad ir lielāka motivācija visu sīki saplānot, otrkārt - var sākt jaunu "finanšu mēnesi". Pirmo reizi to darot, ir vērts vienkārši sarakstīt aptuvenos izdevumus, kādi tie ir vidēji bijuši pēdējos pāris mēnešos. Pēc viena mēneša jau varam redzēt, cik tad tieši katrā pozīcijā naudiņas ir izdots un veikt nepieciešamās korekcijas.

2. Lietu iegādes nepieciešamības izvērtēšana. Skaidrs, ka ļoti daudziem gribas to smuko 40 vai 46 collu ekrāna diagonāles LCD televizoru; gribas jaunu, ūberjaudīgu datoru, gribas jaunu videokameru, ciparu fotoaparātu, iPhone 3G, aizbraukt ceļojumā uz Ēģipti vai sazinkurvēl, ... Piemērus varētu minēt daudz. Katrai šai lietai ir jāizvērtē priekšrocības un trūkumus. Piemēram, televizors. Vai tiešām vajag jaunu televizoru? Varbūt vecais vēl ir lietojams? Nu jā - vecais ar savu CRT kineskopu var sagādāt visai ģimenei tīri praktisku nepieciešamību iegādāties brilles. Neņemot vērā to, ka redzes pasliktināšanās ir veselības traucējums un uz veselību taupīt nedrīkst, briļļu cena 4 cilvēkiem varētu tīri labi nosegt tāda vidēja LCD televizora cenu. :) Papildus izvērtējam to, vai tiešām vajag tik lielu televizoru. 40" televizors maksā ap 700-800 latiem, kamēr 32" - aptuveni 2 reizes lētāk. Tātad varbūt tomēr pietiks ar 32" diagonāles televizoru? Vai arī, piemēram, dators. Vai vecais dators ir fiziski bojāts? Cik tas ir morāli novecojis? Galu galā - ko mēs ar šo datoru darīsim? Ja mums jaunu datoru vajag datorspēļu spēlēšanai, varbūt izdevīgāk ir iegādāties spēļu konsoli? Piemēram varu pastāstīt par sevi. Man mājās ir vairāki datori, tomēr gandrīz visus no tiem daži labi varētu nosaukt par morāli nu jau pamatīgi novecojušiem. Safilmētos mājas video es, izmantojot Pinnacle capture karti, ievadu datorā un montēju ar Pinnacle Studio. Datoram ir AMD Athlon XP 2000+ procesors un 768 MiB RAM. Jā - stundu garu video Pinnacle renderē stundas 5-6, ja ne vairāk (atkarīgs no efektiem), tomēr šo datoru es praktiski nekam citam neizmantoju, naudu ar videomontāžu nepelnu, un uzskatu, ka man nevajag jaunu datoru tikai tādēļ, lai video renderēšana notiktu 1-2 stundu laikā. Arī savu laptopu nopirku 2005.gada janvārī un pagaidām netaisos to mainīt. Tiesa, sakarā ar cietā diska nobrukšanu es to nomainīju ar citu - tā 40 GiB diska vietā ieguvu 160 GiB. Pie viena RAM tika paplašināts no 256 MiB uz 768 MiB. Arī nav slikti. Visādi citādi baterija tur labi, un 1.4 GHz procesora ātrums mani pilnībā apmierina. Kādēļ šeit ko mainīt?

3. Pēc iespējas neko neiegādāties uz krīta. Ir ļoti svarīgi lietu nepirkt, kamēr tai nav sakrāta nauda. Izņēmums var būt kāda kritiski nepieciešama manta (piemēram - steidzami jāpērk jaunu ledusskapi, jo vecajam ir kirdik), tomēr arī šajā gadījumā ir jābūt iekrātai zināmai summai neparedzētiem izdevumiem. Šeit varu minēt kādu piemēru. Mans bijušais kolēģis nolēma iegādāties datoru spēlēm. Kā viņš pats teica - lai varētu "visus kvalitātes slaiderus aizbīdīt uz maximum". Viņa darīšana, protams. Sistēmbloka izmaksas bija 700 lati. Iegādi viņš veica ar līzinga palīdzību. Un īsi pēc tam zaudēja darbu. Ar bezdarbnieka pabalstu, domājams, bija grūti maksāt šo kredītu... Savukārt, krājot naudu šādas lietas iegādei, būtu viena no divām iespējām: vai nu gadu vēlāk iegādāties datoru ar tādu pašu konfigurāciju par puscenu, vai nu jaunu datoru, bet vēl daudz krutāku par to pašu naudiņu. Cik esmu novērojis, datoru cenas inflācija neskar. :) Tāpat ir ar visu - labāk ir iekrāt, nekā ņemt kredītu. Pirmkārt, par kredītu jāmaksā procentus, otrkārt - pat, ja tas ir bezprocentu kredīts, katru mēnesi jāveic maksājumu, kas, piemēram, darba zaudēšanas gadījumā var būt kritiski. Tiesa, kamēr viss ir kārtībā un darbs ir, pret katru mēnesi "atliekamo" summu ir jāizturas tikpat nopietni, kā pret kredītmaksājumu - citādi nekas nesanāks. Tā, manuprāt, arī ir tā grūtākā lieta visā iekrāšanas procesā. Kredītmaksājums tevi it kā disciplinē, bet atlikt naudiņu krājkasītē vai vienkārši atstāt to kontā - tas jau ir daudz grūtāk, jo ir vilinājums to iztērēt. No otras puses - atmetot smēķēšanu, visu laiku ir vilinājums uzsmēķēt. Uzsmēķēsi vienu cigareti - un atmešana principā beigusies...

4. Jāekonomē, kur iespējams.. Kā jau rakstīju, ir ļoti svarīgi šo nesajaukt ar knauzerēšanos jeb skopošanos. Citādi var iebraukt otrā galējībā, kuras rezultāti var būt pat pretēji. Piemēram, viens mans radinieks laukos ir gatavs braukt 20 km ar auto uz veikalu, nevis aiziet uz 2 km attālo vietējo bodi, jo, redz, tajā tālākajā bodē maize maksā par 2 santīmiem lētāk. :) Līdz ar to robeža starp ekonomēšanu un skopošanos ir ļoti plāna, un ir svarīgi to nepārkāpt. Minēšu pāris piemērus (tie, kas vēlas, savā ikdienā atradīs vēl un vēl). Es dzīvoju ne pārāk tālu no Centrāltirgus. Ar kājām kādas 5 minūtes. Un man garšo siers. :) Tirgū siers ir krietni svaigāks, kā lielveikalā. Un lētāks arī. Tātad - siers pēc iespējas tiek pirkts tirgū. Un vispār - mēs ar sieviņu gandrīz katru nedēļas nogali dodamies iepirkties uz tirgu, tādēļ dārzeņus, augļus un arī citas preces vairs lielveikalā nepērkam. Kopumā ietaupām ap 20% izdevumus pārtikai. Vēl kāds piemērs - to gan vēl neesmu realizējis, bet tuvākajā laikā realizēšu. Man mājās ir 3 lustras. Tajās visās ir 40W spuldzītes - vienā lustrā 5, otrā - 3 un trešajā - 2. Kopā taisni 10 spuldzītes. Aprēķināju, ka vidēji dienā tās tiek lietotas 6 stundas dienā - vasarā mazāk, ziemā vairāk. Viena parastā kvēlspuldze maksā aptuveni 40 santīmus (iekš cenuklubs.lv) un optimistiskā scenārija gadījumā kalpo aptuveni gadu. Jaudas patēriņš - 40W katrai jeb 400W kopā. Alternatīva ir t.s. ekonomiskās spuldzes. Esmu visai izvēlīgs, tādēļ negribu spuldzi, kura izskatās pēc dvieļu žāvējamās caurules, tādēļ piemēram izvēlēšos ekonomisko spuldzi, kura pēc ārējā izskata ir līdzīga kvēlspuldzei. Cena - 5 lati. Gaismas atdeve ekvivalenta 40W kvēlspuldzei, tomēr jaudas patēriņš - 9W. Ražotājs lielīgi uzrakstījis, ka tā kalpojot 6 gadus, tomēr pie (*) zīmītes redzam, ka tas ir domāts, ja spuldzi lieto 3 stundas dienā. Tātad pie mana patēriņa dalām šo ar 2. Sanāk, ka spuldze kalpos 3 gadus. Kopējais jaudas patēriņš - 90W. Ja vēlamies nomainīt visas 10 spuldzītes, sanāk, ka spuldzīšu izmaksa ir 50 lati. Ja tās kalpo 3 gadus, tad 50 latus dalām ar 3*12=36, un iegūstam izmaksu Ls 1,39 mēnesī par visām spuldzītēm. Salīdzinājumam - 10 kvēlspuldzes maksā Ls 4,00, kas mēnesī pie kalpošanas laika 1 gads ir Ls 0,34. Pagaidām nav diez ko izdevīgi, ne? Paraudzīsimies uz elektroenerģijas patēriņu. 10 ekonomiskās spuldzes pie mana patēriņa dienā iztērē 6*90=540 vatstundas jeb 0,54 kWh. Parastās spuldzes savukārt - 6*400=2400 vatstundas jeb 2,4 kWh. Pieņemsim, ka mēnesī ir 30 dienas. Ekonomiskās spuldzes gadījumā tas mēnesī būtu 30*0,54=16,2 kWh, bet parastajai kvēlspuldzei - 72 kWh. Pārvēršot to visu naudiņās (ja cena par 1 kWh ir Ls 0,071) - attiecīgi Ls 1,15 un Ls 5,11. Pie kam, augot elektroenerģijas tarifiem, starpība ir lielāka. Kopējās ekonomisko spuldžu izmaksas mēnesī sanāk Ls 1,39 + Ls 1,15 = Ls 2,54, bet parasto - Ls 5,45. Mēnesī varam ietaupīt Ls 2,91. It kā nav daudz, bet tomēr... Ja "optimizējam" arī visus pārējos elektroenerģijas patērētājus, varam iegūt visai būtisku ietaupījumu. Starp citu, vai zinājāt, ka mobilā tālruņa lādētājs, esot "iesprausts" rozetē, patērē elektroenerģiju arī tad, ja mobilais tālrunis pie tā nav pieslēgts? Ja ir interese par šo uzzināt vairāk - palasām Vikipēdiju par impulsu barošanas blokiem. :)

5. Jāatrod kādu labāku vaļasprieku. Hmm. :) Ja jūsu vaļasprieks ir šopingošana, ļoti iespējams, ka šī viena paša punkta izpilde nodrošinās stabilāku finanšu situāciju. :) Patiesībā, tiekot vaļā no patērēšanas un esot bez kredītsaistībām, ir mazāk stresa un rodas vairāk brīva laika. To var aizpildīt, lai paša rokām uzlabotu savus dzīves apstākļus. Piemēram, ģimenē ir nolemts, ka jāiegādājas plauktu. Var jau, protams, kādā JYSK nopirkt vienreiz saliekamo skaidu plašu plauktu par kādiem 50 latiem, tomēr par kvalitatīvu plauktu būs jāšķiras no 150-200 naudiņām. Tajā pat laikā ir iespējams kādā būvmateriālu veikalā nopirkt dēļus, tos sazāģēt, noslīpēt, nolakot/nokrāsot un plauktu izgatavot pašam. Tas noteikti nāks par labu iemaņām un spējām kaut ko izgatavot, dos gandarījumu par paveikto un arī ļaus ietaupīt. Dāmām varu ieteikt brīvajā laikā mēģināt pašām pāršūt/pārveidot kādu savu apģērba gabalu, lai nebūtu jāpērk jaunu - lai gan, dāmas lai izlemj pašas. :) Arī dāvanas saviem un arī draugu bērniem varat izgatavot paši. Ticiet man, mammas vai tēta gatavota dāvaniņa bērnam sagādās ne mazāku prieku, kā televizors, datorspēle vai cita pietiekoši dārga dāvana, tomēr tas ir lētāk, interesantāk un ir iespēja bērnu jau kopš mazotnes neaudzināt par patērētāju. Varbūt ir vērts iemācīties lodēt un pašam šad tad salodēt kādu shēmiņu? Arī tas ir interesanti. Īpaši datoristiem - vismaz man mājās regulāri "ievācas" pa kādam datorhlamam. Pēc principa "no diviem viens" no tiem var savākt arī kaut ko lietojamu, ko var, piemēram, uzdāvināt kādam lauku radiņam. Ir grūti iedomāties, cik lielu prieku lauku radiņiem var sagādāt Celeron 400 ar 384 MiB RAM un 4 GiB disku un Ubuntu Linux operētājsistēmu. :) No vienas puses - Ubuntu uz šāda datora darbojas visai žiperīgi (vismaz žiperīgāk, kā cerēts) un pat spēj rādīt DivX filmas. No otras puses - lai arī šādu datoru var nopirkt par 50 latiem, kāda runa var lauku radiņiem būt par datora iegādi, ja nedēļu pirms algas ēsti tiek pliki makaroni... Protams, lai šādu hlamu savestu kārtībā, ir jāiegulda laiku un darbu, bet arī tas ir lielisks vaļasprieks.

Šoreiz tas būtu viss. Piedodiet par garo palagu un neiespējamību redzēt ievadu un nospiest "Lasīt tālāk" - kad veidoju savu mājaslapu, nebiju domājis, ka rakstīšu arī šāda apjoma tekstus... :)