Ja pasekojam līdzi vēsturei, tad redzams, ka t.s. attīstītajās valstīs dzimstības problēmas sākās aptuveni ap to pašu laiku, kad tika ieviestas dažādas socialās garantijas un attiecīgi kāpa dzīves līmenis. Gluži vienkārši senāk, ja nevēlējies vecumdienās gluži vienkārši nosprāgt badā, tad daudz bērni bija nekas vairāk, kā dzīves nepieciešamība. Tā kā mūsdienās it kā valsts par tevi gatava parūpēties vecumdienās (lai gan, spriežot pēc tā, kas notiek, tas nebūt nav teikts), nav arī īpašas motivācijas radīt daudz bērnus. Vēl mazāk to darīt motivē fakts, ka bērnu izglītošana ir visai dārga un attiecīgi, tā kā vecāki, protams, vēlas dot saviem bērniem vislabāko iespējamo izglītību, ir motivācija pēc 1-2 bērniem - ne vairāk.

Ja pieņemtu, ka Latvijā kaut kas mainās (pasapņot nav kaitīgi, ko?), un pie varas esošās kliķes vietā nāktu tāda valdība, kam būtu ļoti svarīgi palielināt dzimstību (kaut vai tāpēc, ka latvieši izmirst), man ir pāris idejas, kā demografiskās problēmas varētu atrisināt pāris gadu laikā. Sāpīgi, toties ātri. :)

1. Noteikt, ka katrs bērns var saņemt ne vairāk, kā ¼ vecāku mantojuma. Proti, ja ģimenē ir divi bērni, tie kopā var saņemt tikai ½ mantojuma - atlikusī daļa īpašas nodevas veidā nonāk valsts fondā, kas tiek izmantots daudzbērnu ģimeņu atbalstam. Tātad, ja vecāki vēlas, lai viņu sūri grūti sastrādātais paliek viņu bērniem - lūdzu, vismaz 4 bērnus. :)
2. Noteikt, ka budžeta vietas augstskolās pienākas pirmkārt daudzbērnu ģimeņu bērniem. Vecākiem būtu izvēle - vai nu vienu-divus bērnus skolojam par maksu, vai nu trīs un vairāk - bez maksas. :)
3. Ekonomiskā krize būtu viegli risināma, veidojot plašas ēku būvniecības programmas. Proti, kaut ko līdzīgu padomju okupācijas laika Līvānu mājiņām, tikai mūsdienīgākā izpildījumā. Galvenā ideja tāda, ka mājām jābūt standartizētām, lai samazinātu izmaksas. Tātad. Jebkuŗa jauna ģimene varētu kandidēt uz šādu mājiņu ar valsts garantētu aizdevumu. Par katru bērnu ¼ aizdevuma tiktu dzēsta. Rezultāts - ja «saražosi» četrus bērnus, mājiņa bez maksas. :)

Šo sarakstu patiesībā varētu turpināt vēl, tomēr fakts - ja Latvijas pie varas esošā kliķe itin neko pat līdzīgu 20 gadu laikā nav izdarījusi, un latviešu skaits ar katru dienu turpina samazināties, jāsecina, ka minētā kliķe strādā jebkuŗa, bet tikai ne latviešu labā.

Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijā un ne tikai parādījusies jauna fobija - bailes no t.s. ekonomiskajām spuldzēm. Šīs fobijas piekritēji uzskata, ka CFL un LED spuldzes ir tik ļoti kaitīgas, ka ir vērts censties iegādāties vecās, labās kvēlspuldzes ja nu ne gluži 100 gadiem, tad savam mūžam noteikti - jo ļaunā Eiropas Komisija pamazām tās cenšas izņemt no apgrozības.

Viens šāds resurss, kas sēro par kvēlspuldžu nodošanu pagājībai, ir aisbergs.lv. Nedaudz mēģināju iesaistīties ar viņiem diskusijās, bet tad sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi, jo mani argumenti tiek pagriezti pretēji, tiek izmantoti ad hominem uzbrukumi un nepatiesi fakti. Tādēļ, kā arī tāpēc, ka sen neesmu neko tādu ķidājis, aprakstīšu šo jauniešu argumentus un centīšos izskaidrot, kādēļ tie ir nepatiesi.

Pie apzināti netraumēta Zemes ozona slāņa, uz Zemes praktiski nenonāk tas Saules ultravioletais starojums, kuru viļņa garums ir mazāks par 300nm. Bet dzīvsudrabam ir 253.65nm galvenā rezonanses spektrāllīnija. Ekonomisko, kompakto fluorescento spuldžu (CFL) iekšienē, kur to izstaro spuldzes dzīvsudraba – argona pildījums, tās izstarojuma īpatsvars sasniedz līdz pat 51% no visa dzīvsudraba – argona pildījuma dotā gaismas starojuma.

Jā, ir zināms, ka dzīvsudraba spuldzēm tiek izmantoti dažādi aizsardzības līdzekļi, pretējā gadījumā, piemēram, ielu apgaismojumam izmantotās spuldzes var būt pat visai kaitīgas... pāris metru attālumā. Par laimi, ielu laternas atrodas augstāk, kā pāris metri. :) Toties saskaņā ar Vikipēdijas ierakstu par fluorescento apgaismojumu pētījumos noskaidrots, ka, astoņas stundas sēžot fluorescento spuldžu apgaismojumā, cilvēks saņem tikpat UV radiācijas, kā vienu minūti pavadot saulē. Kas arī būtu loģiski, salīdzinot vellsviņzinciksuperpuperteravatīgo Sauli ar 9W fluorescento spuldzīti. :) Smagi...

Nākamais lieliskais arguments ir tāds, ka, izmantojot faktu, ka modernajās CFL tiek izmantots elektroniskais balasts (kas būtībā ir 2 tranzistoru slēgums (un ērtības/kompaktuma labad tos apvieno vienā mikroshēmā, bet te taču ir ATSLĒGVĀRDS - MIKROSHĒMA! Šiem ļautiņiem to vien vajag!), lai nodrošinātu augstfrekvences maiņstrāvu un novērstu 50 Hz mirgošanu, jo CFL nav tik inertas kā kvēlspuldzes un nespēj "dabiski novērst" mirgošanu), lielie ļaunie <ievieto šeit savu> varot panākt, ka spuldzītes noteiktā ritmā mirguļojot vai arī izslēgtas viegli spīdot, tā pilnīgi noteikti veicinot dažādas smadzeņu darbības izmaiņas. Jāņem, protams, vērā, ka CFL luminofors tiešām vēl var viegli spīdēt pēc izslēgšanas (tāda nu ir luminofora daba). Bet tam nav nekāda sakara ar minētajiem lielajiem ļaunajiem. Neraugoties uz to, atrodas ļautiņi, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka viņu CFL spuldzītes tiešām tumsā mirguļojot. Šiem dīvainīšiem varu vien ieteikt pasaukt kādu pazīstamu elektriķi (jo pašiem viņiem acīmredzami ir bīstami ko tādu mēģināt) un palūgt, lai lustrai slēdzi pieslēdz pie fāzes, nevis nulles. Vai nu viņu elektriķis, vai nu viņi paši skolā ar fiziku īpašos draugos nav bijuši.

Vēl viens prāta apspīdums:

Man vectēvs stāstīja, ka ar luminoforu bijuši pārklāti ar vācu Vērmahta Šveicē ražoto rokaspulksteņu rādītāji. :) Ļoti ērti, starp citu.

Bet ja Jūs tiekat pakļauti psihotronajai manipulācijai ilgāk par 5 stundām diennaktī, Jūs praktiski vairs neesat rehabilitējami. Jūs ne tik vien sāksiet ar miesu un prātu, sirdi un dvēseli piederēt tiem, kas ar Jums manipulē – bet arī nikni, pat ļoti agresīvi iebilst pret jebkuru rehabilitācijas piedāvājumu Jums kā tādu!

Jā, es laikam esmu izmanipulēts, jo agresīvi iebilstu pret muļķībām.

Te vēl kāda diskusija šādu divu cilvēciņu starpā:

Va vellos! Ja jau tumsā šāda spuldzīte ik pa laikam uzzibsnī, tad man uzreiz rodas šāda ideja: uzzibsnī taču dzīvsudrabs, vai ne? Radot ultravioleto gaismu, vai ne? Un t.s. saules baterijas taču ir jūtīgas pret UV gaismu, vai ne? Un daudz dzīvsudraba/argona taču uzzibsnītu daudz nopietnāk, vai ne? Jo CFL spuldzītēs dzīvsudrabs un argons ir pavisam maz, vai ne? Tad nu darām tā - ņemam kādus pāris kubikmetrus telpas, iepildām tajā dzīvsudraba tvaikus un argonu, pievienojam tam visam saules baterijas un aiziet - mums ir bezmaksas enerģija! :) Visu šarlatānu un buiķu sapnis! Tikai diemžēl neviens neko tādu neizmanto... :( Noteikti vainīgas naftas kompānijas.

Sk. visus iepriekšējos komentārus. Tas pats, kas ar CFL. Bez tam, ja nu ļoti gribas izvairīties pat no tā minimālā UV starojuma, ir iespējams izmantot RGB LED spuldzes.

Un te bija pēdējais salmiņš. Turīgi cilvēki izmanto kvēlspuldzes. T.s. "ekonomiskās spuldzes" izmanto tikai bomži. Tā lūk.

Galu galā - ņemot vērā, ka padomjlaika "dienasgaismas" lampas ar savu 50 Hz mirgošanu (jo tika izmantoti elektromagnētiskie balasti, nevis elektroniskie), kā dēļ tās, starp citu, vienmēr lika pāros, lai kaut cik samazinātu mirgošanu (lai gan padomju laikos skolās bieži vien gadījās, ka viena lampa no pāra nestrādāja) tajos pašos padomju laikos tika uzstādītas teju visur, un, lai nu kam, bet tieši padomju laika izstrādājumiem varētu drīzāk "piešūt" kādus tur UV starojumus u.c., rodas jautājums - kā mēs visi esam izauguši un nav mums ne izdegušas tīklenes, ne kataraktas, nekā tamlīdzīga? Un kādēļ LCD monitori, kuru ekrāna apgaismošanai tiek izmantotas tās pašas fluorescentās lampas, tomēr tiek uzskatīti par krietni mazāk kaitīgākiem par CRT monitoriem?

Vienīgais, kam varu piekrist - CFL spuldzes nevajadzētu uzstādīt tur, kur tām tiek klāt bērni, aiz tā iemesla, ka tās satur dzīvsudrabu (tādās vietās parasti var izvēlēties LED spuldzes, kuras, starp citu, pēdējā laikā ir kļuvušas visai lietojamas). Bet viss pārējais ir kārtējā sazvērestības teorija. Bailes no jaunā un nezināmā/neizprotamā vienmēr rada vēlmi palikt pie 100 gadus vecām tehnoloģijām. Līdzīgi savulaik cilvēki baidījās pāriet uz elektrisko apgaismojumu, uzskatot, ka gāzes un petrolejas lampas ir labākas; līdzīgi savulaik Anglijā tika paziņots, ka vilcieni varot izraisīt "ātruma slimību"; tāpat tika uzskatīts, ka radio ir kaitīgs veselībai. Tomēr šīs tehnoloģijas tiek izmantotas, un vidējais cilvēku dzīves ilgums tikai palielinās. Hmm.

Nedaudz atjaunināju savu Latvijas TV kanālu XMLTV «grauzēju».

Sākot ar 23. jūniju, MansTV ir dažas izmaiņas - pirmkārt, katrai pārraidei pievienota papildus saite, kuŗu ir jāizparsē un, otrkārt, «tukšas» lapas, t.i., tādas, kuŗās kaut kādu iemeslu dēļ nav TV programmas, «izskatās» citādi. Līdz ar to šai versijai pievienoti pāris labojumi, kas nodrošina LVTV darbību, neraugoties uz šīm izmaiņām.

Ielāde, kā parasti - sadaļā «Programmas».

Ir izlaista LVTV versija 1.1.1. Ir divas izmaiņas:

1. Iespēja norādīt "pauzītes" laiku pēc katra HTTP pieprasījuma. Reizēm nepārtraukta pieprasījumu virtene pārslogo MansTV serveri un tas atgriež kļūdas paziņojumu. Pauzīte ļauj tam "atgūties" pēc iepriekšējā pieprasījuma un līdz ar to uzlabo LVTV darbības kvalitāti.
2. Līdz šim, ja tika atgriezta kļūda, MansTV parseris vienkārši "uzkārās". Tagad šādas situācijas tiek noteiktas un "kļūdainās" dienas dati konkrētajam kanālam vienkārši tiek izlaisti. Kā saka - ko lai dara... :)

Dabūnama sadaļā Programmas.

Šodien, nākot no pusdienām (patiesībā biju tirgū «Latgale» jeb tautā sauktā Latgalīte, lai nopirktu piedziņas siksniņu savai «jaunajai» 1983. gada Pioneer kasešu dekai - dabūju veselu čupu kasešu ar bērnu dziesmiņām meitiņai un gribas, lai tās varētu paklausīties un, iespējams, arī digitalizēt. Bet tas ir cits stāsts) ieraudzīju šokējošu skatu. Man kaimiņos dzīvo viena jauna krievu ģimene. Vīrs, sieva, divi bērni - vienam ap 4 gadiem, otram ap gadiņu. Kārtīga ģimene. Vīrs, protams, reizi pa reizei iedzeŗ savu nacionālo padzērienu, bet nekāds baigais dzērājs nav - kārtīgs celtnieks. :) Tad nu lūk - gan vīrs, gan sieva palikuši bez darba. Ir tik traki, ka mazajam bērnam nevar nopirkt piena maisījumu. Un laikam ir arī tik traki, ka sieva ar mazo ratiņos pie t/c Origo sēdēja un ubagoja. :( Traki, kad redzi pazīstamus cilvēkus, kuŗi nonākuši tik tālu, ka, lai arī kārtīgi un nav nekādi dzērāji, spiesti ubagot, lai pabarotu bērnus.

Šis skats man lika atcerēties manu pēdējo (2007. gada) Wacken Open Air apmeklējumu. Tiem, kas tur bijuši, ir zināms, ka festa laikā viss ciematiņš burtiski vārās. Proti, viņu ienākumi festivāla trīs dienās ir lielāki, kā visā pārējā gadā. Teju katrā mājā atvērts krodziņš. Vietējā datorveikala skatlogā redzamas alus kastes. Pie daudzām mājām tirgo mājās ceptas maizītes un mājas kafijas automātā gatavotu kafiju. Pats galvenais - diez vai datorveikalam šajā laikā ir alkohola tirdzniecības licence; diez vai mazie bērni, kas tirgo smalkmaizītes, ir sasnieguši vecumu, kuŗā drīkst nodarbināt nepilngadīgos un diez vai šīs mājas smalkmaizītes ir saņēmušas kādas tur sanitārās inspekcijas odobreņiju. Tāpat diez vai kafijas krūzītes tiek mazgātas ar augstspiediena tvaika mazgātāju, kā mums teorētiski pieņemts. Nerunājot jau par kādu tur nodokļu un nodevu nomaksu. :) Kad vietējā maizes veikalā, malkojot kafiju, pajautāju saimniecei, kā tad tā, viņa atbildēja - jā, tas viss nav, un tam būtu jābūt, bet Vācijas ierēdņiem un policijai attieksme ir tāda, ka iegūtā nauda tāpat paliks Vācijas ekonomikā, tādēļ svarīgāk, lai notiktu ekonomiskās aktīvitātes, nevis lai tiktu iekasēti nodokļi līdz pēdējam tugrikam. Tāpat smalkmaizīšu cepšanai vajadzīgās izejvielas tiek pirktas veikalā un tāpat iegūtā nauda pa lielam tiks iztērēta Vācijā, tādējādi principā atgriežoties apritē.

Baisi iedomāties, kas notiktu pie mums līdzīgā situācijā - būtu klāt Ekonomikas policija, bars ar rijīgiem VID ierēdņiem, vēl varētu piemest klāt bāriņtiesas un Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvjus. Uzliktu sodus ka divi deviņi. :( Es, starp citu, vēl 2003. gadā Vecrīgā redzēju, kā divi resni, smirdīgi municipāļi rakstīja protokolu sievietei, kas kopā ar saviem 3 bērniem tirgoja mājās gatavotas mīkstās rotaļlietas. Ja tie divi menti nebūtu formās, tiešām būtu sadevis viņiem pa seju. Jāceŗ, ka viņi tagad paši ir bez darba. ]:)

Tad arī nav jābrīnās, ka strādātspējīgiem cilvēkiem nolaižas rokas un nav vēlmes neko pašiem uzsākt. Nav jau runa par tādu pašnodarbošanos, kā BigUggam, kur tiek pelnīta pietiekoši normāla summa un darbs ir pēc profesijas. Runa ir par krīzes variantu, kuŗā, piemēram, šī jaunā sieviete varētu kaut vai adīt zeķes/cimdus, un tad tos pilnīgi legāli (vai vismaz debīlu ierēdņu netraucēta) tirgot Vecrīgā tūristiem. Cik zinu, lai nokārtotu visus nepieciešamos papīrus šādai komercdarbībai, jāiztērē tik daudz laika un naudas, ka visa darbošanās principā neatmaksājas...

Starp citu, kā pie varas esošajai kliķei iet ar daudzināto mazās uzņēmējdarbības atbalstu? Man jau kaut kā liekas, ka čiks vien ir. Vispār būtu jāsāk viņus kaut kā pabakstīt. :)

Jā, pirmkārt, šis ir mans šā gada pirmais ieraksts. :) Kaut kā bija baigi daudz darāmā un nesanāca neko te ierakstīt. Pie kam esmu nolēmis vairs nerakstīt neko, kamēr tas tiešām nebūs kas jēdzīgs/svarīgs. Tā sacīt - nav ko pied**st smilšukasti, kuŗā pats spēlējies. :D

Šoreiz gribu pastāstīt par piedzīvojumiem ar LCD monitoriem un to darbību - jeb, pareizāk sakot, "nedarbību". Pēdējā laikā man gan darbā, gan pie draugiem un paziņām ir nācies saskarties ar 2004.-2008. gadā ražotiem LCD monitoriem ar visādiem "gļukiem" - proti, daži ieslēdzas ar kādu 10.-15. piegājienu, daži ieslēdzas un tad "mirgo" - sekundi strādā, sekundi nē. Daži, savukārt, pēkšņi pārtraukuši darboties vispār.

Interesantākais, ka visiem šiem monitoriem barošanas blokos ir redzami defekti - "uzpūtušies" elektrolītiskie kondensatori. Tos nomainot, monitori strādā kā jauni. Un vēl ļoti interesanti ir tas, ka pirms 2004. gada ražotajiem monitoriem šādi defekti nav novēroti... Vai monitoru ražotājiem masveidā būs sanācis tas pats, kas gadsimta sākumā "sanāca" mātesplašu ražotājiem?

Katrā ziņā ceru, ka šī info noderēs vēl kādam. Šāda monitora remonta izmaksas ir max. pāris lati un max pusstunda sava brīvā laika. Krietni lētāk, kā pirkt jaunu monitoru...

Sakarā ar vajadzību darbināt vienu programmu, kura neparko negrib strādāt iekš Microsoft operētājsistēmām, kas jaunākas par Windows 2000, uzstādīju Windows 2000 kā virtuālo mašīnu. Un tajā uzstādīju to programmu (par to, starp citu, atsevišķs stāsts ;P). Jāatzīst, ka tas ir pagaidu risinājums, jo Windows 2000 man nav īsti legāls - tomēr šo jautājumu plānoju risināt ar Windows Get Genuine Kit palīdzību. Viss darbojās lieliski - vismaz pirmdien vakarā. Vakar, pārnākot mājās, ieraudzīju, ka mana virtuālā mašīna ir stāvoklī «Suspended» - proti, iemigusi. :( Nu neko - iestartēju to, un tā veiksmīgi turpināja darbu. Šorīt pirms iešanas uz darbu nolēmu vēlreiz paskatīties, kas un kā. Še tev - atkal «Suspended»! Iestartēju to atkal. Pirms brīža pieslēdzos pie VMware vadības interfeisa un skatos - atkal «Suspended»! Sāku domāt, kas par lietu un, šķiet, sapratu. Windows 2000 pēc ~ 10 minūtēm ieslēdz ekrānsaudzētāju un pēc ~ 30 minūtēm - izslēdz monitoru. Acīmredzot tas tiek darīts ar ACPI S1 signālu, kuŗu VMware Server uztveŗ tieši tā - veicot virtuālās mašīnas suspend operāciju. Vakarā būs jāpamēģina, kas notiek, ja šo iespēju atslēdz...

Nē, šis penteris nebūs par mīkstā «ŗ» lietošanu (proti - «kas ar manu tēvzemi» (kas notiek?) vai «kas aŗ manu tēvzemi» (kuŗš to apstrādā ar arklu)), bet par tēmu, kuŗa daudziem jau derdzas - par polītiku.

Nez kāpēc man liekas, ka pamazām tiek gatavota Latvijas sadalīšana. Par to liecina gan daža TP pārstāvja braucieni uz Maskavu, gan t.s. «latgaļu kustība» Latgalē. Šī latgaļu kustība ir apbrīnojama ar savu pretlatviskumu. Piemēram, latgaļu izloksni nosaucot par «valodu». Dīvaina gan tā «valoda» - aptuveni 50% vārdu tajā ir krievu («i», «toža», «gosti»), atlikušie - varbūt latgaļu izloksnes vārdi. Ir pat dzirdēti viedokļi, ka Latgalē dzīvojot kaut kāda tur atsevišķa latgaļu tauta un Latgalei būtu jāatdalās no pārējās Latvijas. Šeit būtu vietā zināt, no kurienes šie «latgaļi» saņem financējumu. Vai tik ne no Krievijas? Kāpēc man tādas aizdomas? Gluži vienkārši Krievijai šī ir iemīļota taktika jaunu zemju pakļaušanai. Piemēram, 1920. gados toreizējā Padomju Krievijas valdība paziņoja, ka Rumānijas Besarābijā dzīvojot kāda tur moldāvu tauta (patiesībā tie ir rumāņi, kuŗi runā rumāņu valodas moldāvu izloksnē). Okupējot Besarābiju 1940. gadā, Krievija to nosauca par Moldāviju un nodibināja tur Moldāvijas PSR. Tāpat nesenais gadījums Gruzijā. Osetīni gan gluži nav rada gruzīniem, tomēr ne jau osetīnu aizstāvēšanas dēļ Krievija iebruka Gruzijā. Tas tika darīts, lai pievienotu «varen plašajai» jaunas zemes. Starp citu, Rēzeknē ir piemineklis, uz kuŗa ir divi vārdi, kuŗi izsaka to, kā mums būtu jādzīvo: «Vienoti Latvijai». Nevis šķelti.

Lai vēl vairāk mazinātu latviešu tautas pretošanās spējas, tiek populārizēts uzskats, ka nebūtu jau slikti, ja Latvijā okupētu cita valsts. Sak, 20 gadus Latvijā esot paši valdījuši, un redz, kas sanācis. Te nu jāsaka, ka tie, kas Latvijā valdījuši šos gadus, varbūt arī «pēc tautības» ir latvieši, varbūt Latvija ir pārvaldīta latviešu valodā, bet noteikti ne latviešu interesēs. Kāds teiks - bet paši jau šādu valdību esam ievēlējuši. Nekā - esošā partiju sistēma nosaka to, ka vari iet uz vēlēšanām, vari neiet; vari balsot par labējiem, kreisajiem, priekšējiem vai pakaļējiem - pie varas vienmēr būs savtīgi zagļi. Vagari, kuŗi centīsies visādi izkalpoties svešiem kungiem un kuŗiem pašu tauta neinteresē. Vagaram interesē tikai izpildīt kunga rīkojumus (vismaz tik daudz, lai pats no kunga rīkstes nedabūtu), kā arī gūt maksimālu labumu sev. Ja no kādas darbības būtu labums tautai kopumā, bet nav labuma mūsu kangariskajiem vagariem, tad šī darbība netiek veikta. Toties, ja ir kāda tautai ļoti neizdevīga darbība, no kuŗas labums būtu vagariem, tad tā noteikti tiks veikta.

Tā kā labprātīgi šis kangaru režīms varas grožus (un ar to - savu labklājību) tautai neatdos, tad, iespējams, mūs nākotnē sagaida visai nepatīkams process... Un, starp citu, nevajag teikt, ka «paši viņus ievēlējām». Lai tie, kas sēž Jēkaba ielas namā, tiešām būtu latviešu tautas pārstāvji, ir jāmaina sistēma.

Daudzi tautieši ir vīlušies Latvijas polītiskajā sistēmā. To, starp citu, izmanto dažs labs pīpojošs advokāts (starp citu, vai man vienīgajam liekas, ka Grūtupam ir līdzība ar kādu multiplikācijas filmu tēlu?), piedāvājot vadoni, kuŗš atrisinās visas problēmas. Tā kā vadonisms ir visai riskanta lieta, un gandrīz 100% droši, ka ar piedāvātajiem vadoņiem var ievadīties tādā purvā, ka šobrīd notiekošais liksies pietaisītas autiņbiksītes, vēlos izklāstīt savu viedokli par to, ko būtu jāmaina Latvijas polītiskajā sistēmā.

Kā zināms, Latvijas valsts vienīgā pastāvēšanas jēga ir nevis nodrošināt kaut kādu tur tranzīta koridoru starp Austrumiem un Rietumiem vai būt par vissavienības nelegālo imigrantu nometināšanas vietu, bet gan nodrošināt latviešu tautas dzīves un attīstības iespējas. Uz to norāda arī valsts nosaukums, kuŗš nav vis, piemēram, «Imigrantija» vai «Tranzītija», bet gan «Latvija». Jāatzīst, ka Latvijas valsts šobrīd savu uzdevumu pilda slikti, lai neteiktu - ļoti slikti. Pats interesantākais, ka pirms katrām vēlēšanām partiju kliķes kā krāšņi tauriņi paceļas spārnos un lido pie vēlētājiem, piedāvājot tiem gan jaunas sejas, gan ko gan citu, gan stabilitātes garantijas. Pēc vēlēšanām šie tauriņi pārvēršas atpakaļ negausīgos kāpuros, lai nākamos četrus gadus turpinātu baroties no tautas miesas. Pie tam ir pilnīgi vienalga, vai tu, latvietis, piedalies vēlēšanās, vai nepiedalies. Ir vienalga, vai tu balso par labējiem, kreisajiem, priekšējiem vai pakaļējiem. Rezultāts ir viens - pie varas ir tā pati zagļu kliķe partiju sistēmas izskatā. Interesanti, ka Latvijas Republikas satversmē 102. pantā teikts, ka «ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, polītiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās», tomēr nekur citur Satversmē vārds «partija» nav pieminēts. Tomēr nez kāpēc Saeimā var ievēlēt tikai polītisko partiju pārstāvjus. Šāda sistēma garantē, ka pie varas vienmēr būs faktiski tā pati zaglīgā, mafiozā kliķe.

Ko darīt? Lai Latvijā vispār kaut kas varētu mainīties, būtu jamaina vēlēšanu sistēmu. Skaidrs, ka par šādiem skaistiem saukļiem varētu teikt «gudri d**st nav malku cirst», tādēļ došu savu, kaut varbūt nepilnīgu, ieteikumu, ko tad tieši būtu jāmaina.

Manuprāt, Latvijā būtu jābūt divpalātu parlamentam. Viena palāta (50 deputātu) tiktu ievēlēta no 50 Latvijas vēlēšanu apgabaliem. Pie kam deputātu pārvēlēšana nebūtu stingri noteikta ik pa kādam noteiktam laikam. Ja deputāts labi dara savu darbu, kādēļ viņu mainīt? Savukārt, ja viņš slikti dara savu darbu, konkrētajam vēlēšanu apgabalam būtu tiesības «savu» deputātu atsaukt un ievēlēt vietā citu. Varētu, protams, noteikt, ka reizi 5-10 gados kādu daļu parlamenta (piemēram, pusi) jāpārvēl - lai deputāti «neaizsēžas». Otrā palātā (arī 50 deputātu) būtu nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tas faktiski būtu arodu parlaments - tas, kas šobrīd tiek saukts par «valdības sociālajiem partneriem». Tur būtu pārstāvēti gan mediķi, gan skolotāji, gan rūpnieki, gan lauksaimnieki, gan arī citas profesijas. Šī palāta budžeta pieņemšanā piedalītos tikai kā konsultanti, tomēr būtu jomas, kuŗās palātas balsojums būtu vajadzīgs.

Valdībai būtu jābūt spēcīgai un profesionālai. Tas nenozīmē to, ka ministriem būtu jābūt «profesionāliem liekēžiem politiķiem», bet gan profesionāļiem savā jomā. Man nav saprotams, kā var būt aizsardzības ministrs, kuŗš nav militārists, vai tieslietu ministrs, kuŗš nav vismaz advokāts. Lai parlaments varētu izteikt neuzticību valdībai, būtu jābūt dibinātam iemeslam - vienkārši «neuzticības balsojums» neietu cauri. Tāpat valdība varētu darboties bez balsojuma, kamēr vien tā darītu savu darbu. Ja ministrs labi dara savu darbu, tad kāpēc viņu jāmaina? Savukārt, ja kāds lauksaimnieks ir slikts aizsardzības ministrs, kāpēc jāuzskata, ka viņš būs labāks finanšu ministrs?

Tikai pēc šādām izmaiņām varētu rasties cerība, ka Latvijas valsts sāks pildīt savu pamatuzdevumu - aizsargāt latviešus.

Kad šīs izmaiņas Latvijas polītiskajā sistēmā būtu veiktas, varētu arī runāt par tautas vēlētu prezidentu. Līdz tam šāds prezidents būtu vienkārši pie varas esošās mafiozās kliķes vēl viens «biznesa objekts».

Visbeidzot, jautājums par to, kādēļ Rietumvalstīs šī pati polītiskā sistēma kaut kā tomēr darbojas? Ļoti vienkārši - tur šī sistēma veidojusies vairāku gadsimtu gaitā, un šajās valstīs vēsturiskās attīstības rezultātā uzkrājušās teju pasakainas bagātības. Līdz ar to - zodz cik zagdams, tautai tāpat paliks. Ja, piemēram, Vācijā nozog miljardu eiro, to īsti pat nejūt, bet Latvijā no miljarda nozagšanas, kā «Parex» gadījumā, ir *opa.

Nezinu, vai manai maz apmeklētajai lapiņai kāds pamanīja, ka tā kopš trešdienas nedarbojās. :)

Gadījās interesanti - mans necilais serverītis ar AMD Duron 1,1 GHz procesoru un 2 SATA diskiem izdomāja praktiski vienlaikus veikt vairākas interesantas lietas:

1. Tā kā mātesplate šim brīnumam ražota 2001. gadā, tad tai (kā daudzām tā laika mātenēm) uzpūtās kondensatori. Kopumā tās darba stabilitāte īpaši nemainījās, tikai sāka gļukot PCI SATA kontrolieris, daļēji sabojājot datus diskos.
2. It kā ar (1) būtu par maz, vienlaikus (varētu būt ar +- 1 dienas starpību) parādījās bad bloki abos cietajos diskos (nekad nepērciet Maxtor diskus!).

Mātenes nomaiņa bija samērā vienkārša - kā jau mātenes nomaiņa. :) Jautrības sākās ar diskiem. Mājās parakājoties savās datorlūžņu kastēs, atradus divus 250 GiB IDE (PATA) cietos diskus. Ļoti labi, nolēmu - nevajadzēs SATA kontrolieri. Pieslēdzu šos diskus un iestartēju sistēmu no viena no beigtajiem SATA diskiem (no vienīgā, no kura sistēma vēl startējās). Vispirms "otrajā" IDE cietnī uztaisīju pagaidu sadaļu, kurā sakopēju tās VMware virtuālās mašīnas, kuras bija iespējams nolasīt (visas, izņemot 2). Kopā man ir 6 virtuālās mašīnas. Nekas, nodomāju - tā kā es laikam neesmu īsts vīrs un backupus tomēr taisu, tad principā no 1 mašīnas zaudēšu tikai dažu stundu datus un no otras - vienu rakstu vienīgajā weblapā, kas tajā hostējas. Par laimi, weblapas autors to sen nav atjauninājis. :)

Sacīts - darīts. Tālāk "pirmajā" IDE cietnī sataisīju sadaļas / un maiņatmiņai, kā arī datu sadaļu. / ar raidhotadd smuki sasinchronizēju ar SATA cietni. To pašu izdarīju ar maiņatmiņu. Pēc tam pārstartēju datoru jau no IDE cietņa. Pārkopēju datus no otrā IDE cietņa uz pirmā cietņa datu sadaļu. Otrajā cietnī sadaļas sataisīju tādas pat, kā pirmajā un sasinchronizēju ar pirmā cietņa sadaļām (konkrēti - / un maiņatmiņu). Pārstartēju datoru, lai pārliecinātos, ka viss ir kedā. Un tad sākās.

Izrādījās, ka / failsistēma arī ir pamatīgi cietusi. Tik ļoti, ka mana mīļotā Slackware noteikti vēlējās startēties Maintenance mode, jo vēlējās manuālu fsck palaišanu. To izdarīju, ar raidsetfaulty atvienojot no / RAID masīva otro disku, piemontējot to atsevišķi iekš /mnt/hd, chroot'ojoties uz šo direktoriju, atmontējot /dev/md0 (t.i., pirmo cietni) un tad izlaižot fsck. Pēc tam restarts un - viss strādā. Priecīgs sasinchronizēju diskus un vakar aizvedu serveri atpakaļ uz kolokāciju.

Bet - še tev. Izrādījās, ka VMware Server nevēlas mani autorizēt. Proti, ja ievadu nepareizu lietotājvārdu un/vai paroli, tad saka, ka "Bad username/password", bet, ja ievadu pareizu, tad saka, ka "Your session has expired". Hmm. VMware Server pārinstalācija nepalīdzēja. :( Tātad / sadaļā ir cietuši kādi faili (ticamākais - bibliotēkas), kuras ir vajadzīgas VMware Server darbībai. Te izlīdzējos ar šādu metodi. Uzkopēju uz servera visas Slackware instalācijas CD esošās pakotnes un uzrakstīju skriptu, kurš skatījās /var/adm/packages/, kādas pakas ir uzinstalētas un ar installpkg tās pārinstalēja. Pēc šīs operācijas restartēju serveri un VMware Server darbojās vienkārši lieliski. :)

Pēc tam jau nāca datu atjaunošana no rezerves kopijām un testi. Tā vakar ap 21:00 serveris atsāka darbu. :)

Morāle? Shit happens...