Sakarā ar vajadzību darbināt vienu programmu, kura neparko negrib strādāt iekš Microsoft operētājsistēmām, kas jaunākas par Windows 2000, uzstādīju Windows 2000 kā virtuālo mašīnu. Un tajā uzstādīju to programmu (par to, starp citu, atsevišķs stāsts ;P). Jāatzīst, ka tas ir pagaidu risinājums, jo Windows 2000 man nav īsti legāls - tomēr šo jautājumu plānoju risināt ar Windows Get Genuine Kit palīdzību. Viss darbojās lieliski - vismaz pirmdien vakarā. Vakar, pārnākot mājās, ieraudzīju, ka mana virtuālā mašīna ir stāvoklī «Suspended» - proti, iemigusi. :( Nu neko - iestartēju to, un tā veiksmīgi turpināja darbu. Šorīt pirms iešanas uz darbu nolēmu vēlreiz paskatīties, kas un kā. Še tev - atkal «Suspended»! Iestartēju to atkal. Pirms brīža pieslēdzos pie VMware vadības interfeisa un skatos - atkal «Suspended»! Sāku domāt, kas par lietu un, šķiet, sapratu. Windows 2000 pēc ~ 10 minūtēm ieslēdz ekrānsaudzētāju un pēc ~ 30 minūtēm - izslēdz monitoru. Acīmredzot tas tiek darīts ar ACPI S1 signālu, kuŗu VMware Server uztveŗ tieši tā - veicot virtuālās mašīnas suspend operāciju. Vakarā būs jāpamēģina, kas notiek, ja šo iespēju atslēdz...

Nē, šis penteris nebūs par mīkstā «ŗ» lietošanu (proti - «kas ar manu tēvzemi» (kas notiek?) vai «kas aŗ manu tēvzemi» (kuŗš to apstrādā ar arklu)), bet par tēmu, kuŗa daudziem jau derdzas - par polītiku.

Nez kāpēc man liekas, ka pamazām tiek gatavota Latvijas sadalīšana. Par to liecina gan daža TP pārstāvja braucieni uz Maskavu, gan t.s. «latgaļu kustība» Latgalē. Šī latgaļu kustība ir apbrīnojama ar savu pretlatviskumu. Piemēram, latgaļu izloksni nosaucot par «valodu». Dīvaina gan tā «valoda» - aptuveni 50% vārdu tajā ir krievu («i», «toža», «gosti»), atlikušie - varbūt latgaļu izloksnes vārdi. Ir pat dzirdēti viedokļi, ka Latgalē dzīvojot kaut kāda tur atsevišķa latgaļu tauta un Latgalei būtu jāatdalās no pārējās Latvijas. Šeit būtu vietā zināt, no kurienes šie «latgaļi» saņem financējumu. Vai tik ne no Krievijas? Kāpēc man tādas aizdomas? Gluži vienkārši Krievijai šī ir iemīļota taktika jaunu zemju pakļaušanai. Piemēram, 1920. gados toreizējā Padomju Krievijas valdība paziņoja, ka Rumānijas Besarābijā dzīvojot kāda tur moldāvu tauta (patiesībā tie ir rumāņi, kuŗi runā rumāņu valodas moldāvu izloksnē). Okupējot Besarābiju 1940. gadā, Krievija to nosauca par Moldāviju un nodibināja tur Moldāvijas PSR. Tāpat nesenais gadījums Gruzijā. Osetīni gan gluži nav rada gruzīniem, tomēr ne jau osetīnu aizstāvēšanas dēļ Krievija iebruka Gruzijā. Tas tika darīts, lai pievienotu «varen plašajai» jaunas zemes. Starp citu, Rēzeknē ir piemineklis, uz kuŗa ir divi vārdi, kuŗi izsaka to, kā mums būtu jādzīvo: «Vienoti Latvijai». Nevis šķelti.

Lai vēl vairāk mazinātu latviešu tautas pretošanās spējas, tiek populārizēts uzskats, ka nebūtu jau slikti, ja Latvijā okupētu cita valsts. Sak, 20 gadus Latvijā esot paši valdījuši, un redz, kas sanācis. Te nu jāsaka, ka tie, kas Latvijā valdījuši šos gadus, varbūt arī «pēc tautības» ir latvieši, varbūt Latvija ir pārvaldīta latviešu valodā, bet noteikti ne latviešu interesēs. Kāds teiks - bet paši jau šādu valdību esam ievēlējuši. Nekā - esošā partiju sistēma nosaka to, ka vari iet uz vēlēšanām, vari neiet; vari balsot par labējiem, kreisajiem, priekšējiem vai pakaļējiem - pie varas vienmēr būs savtīgi zagļi. Vagari, kuŗi centīsies visādi izkalpoties svešiem kungiem un kuŗiem pašu tauta neinteresē. Vagaram interesē tikai izpildīt kunga rīkojumus (vismaz tik daudz, lai pats no kunga rīkstes nedabūtu), kā arī gūt maksimālu labumu sev. Ja no kādas darbības būtu labums tautai kopumā, bet nav labuma mūsu kangariskajiem vagariem, tad šī darbība netiek veikta. Toties, ja ir kāda tautai ļoti neizdevīga darbība, no kuŗas labums būtu vagariem, tad tā noteikti tiks veikta.

Tā kā labprātīgi šis kangaru režīms varas grožus (un ar to - savu labklājību) tautai neatdos, tad, iespējams, mūs nākotnē sagaida visai nepatīkams process... Un, starp citu, nevajag teikt, ka «paši viņus ievēlējām». Lai tie, kas sēž Jēkaba ielas namā, tiešām būtu latviešu tautas pārstāvji, ir jāmaina sistēma.

Daudzi tautieši ir vīlušies Latvijas polītiskajā sistēmā. To, starp citu, izmanto dažs labs pīpojošs advokāts (starp citu, vai man vienīgajam liekas, ka Grūtupam ir līdzība ar kādu multiplikācijas filmu tēlu?), piedāvājot vadoni, kuŗš atrisinās visas problēmas. Tā kā vadonisms ir visai riskanta lieta, un gandrīz 100% droši, ka ar piedāvātajiem vadoņiem var ievadīties tādā purvā, ka šobrīd notiekošais liksies pietaisītas autiņbiksītes, vēlos izklāstīt savu viedokli par to, ko būtu jāmaina Latvijas polītiskajā sistēmā.

Kā zināms, Latvijas valsts vienīgā pastāvēšanas jēga ir nevis nodrošināt kaut kādu tur tranzīta koridoru starp Austrumiem un Rietumiem vai būt par vissavienības nelegālo imigrantu nometināšanas vietu, bet gan nodrošināt latviešu tautas dzīves un attīstības iespējas. Uz to norāda arī valsts nosaukums, kuŗš nav vis, piemēram, «Imigrantija» vai «Tranzītija», bet gan «Latvija». Jāatzīst, ka Latvijas valsts šobrīd savu uzdevumu pilda slikti, lai neteiktu - ļoti slikti. Pats interesantākais, ka pirms katrām vēlēšanām partiju kliķes kā krāšņi tauriņi paceļas spārnos un lido pie vēlētājiem, piedāvājot tiem gan jaunas sejas, gan ko gan citu, gan stabilitātes garantijas. Pēc vēlēšanām šie tauriņi pārvēršas atpakaļ negausīgos kāpuros, lai nākamos četrus gadus turpinātu baroties no tautas miesas. Pie tam ir pilnīgi vienalga, vai tu, latvietis, piedalies vēlēšanās, vai nepiedalies. Ir vienalga, vai tu balso par labējiem, kreisajiem, priekšējiem vai pakaļējiem. Rezultāts ir viens - pie varas ir tā pati zagļu kliķe partiju sistēmas izskatā. Interesanti, ka Latvijas Republikas satversmē 102. pantā teikts, ka «ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, polītiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās», tomēr nekur citur Satversmē vārds «partija» nav pieminēts. Tomēr nez kāpēc Saeimā var ievēlēt tikai polītisko partiju pārstāvjus. Šāda sistēma garantē, ka pie varas vienmēr būs faktiski tā pati zaglīgā, mafiozā kliķe.

Ko darīt? Lai Latvijā vispār kaut kas varētu mainīties, būtu jamaina vēlēšanu sistēmu. Skaidrs, ka par šādiem skaistiem saukļiem varētu teikt «gudri d**st nav malku cirst», tādēļ došu savu, kaut varbūt nepilnīgu, ieteikumu, ko tad tieši būtu jāmaina.

Manuprāt, Latvijā būtu jābūt divpalātu parlamentam. Viena palāta (50 deputātu) tiktu ievēlēta no 50 Latvijas vēlēšanu apgabaliem. Pie kam deputātu pārvēlēšana nebūtu stingri noteikta ik pa kādam noteiktam laikam. Ja deputāts labi dara savu darbu, kādēļ viņu mainīt? Savukārt, ja viņš slikti dara savu darbu, konkrētajam vēlēšanu apgabalam būtu tiesības «savu» deputātu atsaukt un ievēlēt vietā citu. Varētu, protams, noteikt, ka reizi 5-10 gados kādu daļu parlamenta (piemēram, pusi) jāpārvēl - lai deputāti «neaizsēžas». Otrā palātā (arī 50 deputātu) būtu nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tas faktiski būtu arodu parlaments - tas, kas šobrīd tiek saukts par «valdības sociālajiem partneriem». Tur būtu pārstāvēti gan mediķi, gan skolotāji, gan rūpnieki, gan lauksaimnieki, gan arī citas profesijas. Šī palāta budžeta pieņemšanā piedalītos tikai kā konsultanti, tomēr būtu jomas, kuŗās palātas balsojums būtu vajadzīgs.

Valdībai būtu jābūt spēcīgai un profesionālai. Tas nenozīmē to, ka ministriem būtu jābūt «profesionāliem liekēžiem politiķiem», bet gan profesionāļiem savā jomā. Man nav saprotams, kā var būt aizsardzības ministrs, kuŗš nav militārists, vai tieslietu ministrs, kuŗš nav vismaz advokāts. Lai parlaments varētu izteikt neuzticību valdībai, būtu jābūt dibinātam iemeslam - vienkārši «neuzticības balsojums» neietu cauri. Tāpat valdība varētu darboties bez balsojuma, kamēr vien tā darītu savu darbu. Ja ministrs labi dara savu darbu, tad kāpēc viņu jāmaina? Savukārt, ja kāds lauksaimnieks ir slikts aizsardzības ministrs, kāpēc jāuzskata, ka viņš būs labāks finanšu ministrs?

Tikai pēc šādām izmaiņām varētu rasties cerība, ka Latvijas valsts sāks pildīt savu pamatuzdevumu - aizsargāt latviešus.

Kad šīs izmaiņas Latvijas polītiskajā sistēmā būtu veiktas, varētu arī runāt par tautas vēlētu prezidentu. Līdz tam šāds prezidents būtu vienkārši pie varas esošās mafiozās kliķes vēl viens «biznesa objekts».

Visbeidzot, jautājums par to, kādēļ Rietumvalstīs šī pati polītiskā sistēma kaut kā tomēr darbojas? Ļoti vienkārši - tur šī sistēma veidojusies vairāku gadsimtu gaitā, un šajās valstīs vēsturiskās attīstības rezultātā uzkrājušās teju pasakainas bagātības. Līdz ar to - zodz cik zagdams, tautai tāpat paliks. Ja, piemēram, Vācijā nozog miljardu eiro, to īsti pat nejūt, bet Latvijā no miljarda nozagšanas, kā «Parex» gadījumā, ir *opa.

Nezinu, vai manai maz apmeklētajai lapiņai kāds pamanīja, ka tā kopš trešdienas nedarbojās. :)

Gadījās interesanti - mans necilais serverītis ar AMD Duron 1,1 GHz procesoru un 2 SATA diskiem izdomāja praktiski vienlaikus veikt vairākas interesantas lietas:

1. Tā kā mātesplate šim brīnumam ražota 2001. gadā, tad tai (kā daudzām tā laika mātenēm) uzpūtās kondensatori. Kopumā tās darba stabilitāte īpaši nemainījās, tikai sāka gļukot PCI SATA kontrolieris, daļēji sabojājot datus diskos.
2. It kā ar (1) būtu par maz, vienlaikus (varētu būt ar +- 1 dienas starpību) parādījās bad bloki abos cietajos diskos (nekad nepērciet Maxtor diskus!).

Mātenes nomaiņa bija samērā vienkārša - kā jau mātenes nomaiņa. :) Jautrības sākās ar diskiem. Mājās parakājoties savās datorlūžņu kastēs, atradus divus 250 GiB IDE (PATA) cietos diskus. Ļoti labi, nolēmu - nevajadzēs SATA kontrolieri. Pieslēdzu šos diskus un iestartēju sistēmu no viena no beigtajiem SATA diskiem (no vienīgā, no kura sistēma vēl startējās). Vispirms "otrajā" IDE cietnī uztaisīju pagaidu sadaļu, kurā sakopēju tās VMware virtuālās mašīnas, kuras bija iespējams nolasīt (visas, izņemot 2). Kopā man ir 6 virtuālās mašīnas. Nekas, nodomāju - tā kā es laikam neesmu īsts vīrs un backupus tomēr taisu, tad principā no 1 mašīnas zaudēšu tikai dažu stundu datus un no otras - vienu rakstu vienīgajā weblapā, kas tajā hostējas. Par laimi, weblapas autors to sen nav atjauninājis. :)

Sacīts - darīts. Tālāk "pirmajā" IDE cietnī sataisīju sadaļas / un maiņatmiņai, kā arī datu sadaļu. / ar raidhotadd smuki sasinchronizēju ar SATA cietni. To pašu izdarīju ar maiņatmiņu. Pēc tam pārstartēju datoru jau no IDE cietņa. Pārkopēju datus no otrā IDE cietņa uz pirmā cietņa datu sadaļu. Otrajā cietnī sadaļas sataisīju tādas pat, kā pirmajā un sasinchronizēju ar pirmā cietņa sadaļām (konkrēti - / un maiņatmiņu). Pārstartēju datoru, lai pārliecinātos, ka viss ir kedā. Un tad sākās.

Izrādījās, ka / failsistēma arī ir pamatīgi cietusi. Tik ļoti, ka mana mīļotā Slackware noteikti vēlējās startēties Maintenance mode, jo vēlējās manuālu fsck palaišanu. To izdarīju, ar raidsetfaulty atvienojot no / RAID masīva otro disku, piemontējot to atsevišķi iekš /mnt/hd, chroot'ojoties uz šo direktoriju, atmontējot /dev/md0 (t.i., pirmo cietni) un tad izlaižot fsck. Pēc tam restarts un - viss strādā. Priecīgs sasinchronizēju diskus un vakar aizvedu serveri atpakaļ uz kolokāciju.

Bet - še tev. Izrādījās, ka VMware Server nevēlas mani autorizēt. Proti, ja ievadu nepareizu lietotājvārdu un/vai paroli, tad saka, ka "Bad username/password", bet, ja ievadu pareizu, tad saka, ka "Your session has expired". Hmm. VMware Server pārinstalācija nepalīdzēja. :( Tātad / sadaļā ir cietuši kādi faili (ticamākais - bibliotēkas), kuras ir vajadzīgas VMware Server darbībai. Te izlīdzējos ar šādu metodi. Uzkopēju uz servera visas Slackware instalācijas CD esošās pakotnes un uzrakstīju skriptu, kurš skatījās /var/adm/packages/, kādas pakas ir uzinstalētas un ar installpkg tās pārinstalēja. Pēc šīs operācijas restartēju serveri un VMware Server darbojās vienkārši lieliski. :)

Pēc tam jau nāca datu atjaunošana no rezerves kopijām un testi. Tā vakar ap 21:00 serveris atsāka darbu. :)

Morāle? Shit happens...

Jautājums: vai Microsoft Windows operētājsistēmā out of box ir iekļauta funkcionalitāte bēbja aizmidzināšanai? Neā. Bet GNU/Linux gan. :)

Māris Riekstiņš, tagadējais Latvijas ārlietu ministrs, bijušais komunists, Fizkultūras institūta absolvents un šā institūta komjaunatnes sekretārs, Maskavas nomenklatūras kadrs padomju laikā, kad strādāja par Jaunatnes Organizāciju Komitejas (faktiski komjaunatnes centrālkomitejas ārējo sakaru nodaļa, cieši saistīta ar KGB) vadītāja vietnieku.

Nevienā nopietnā valstī, piemēram, Vācijā bijušais NSDAP biedrs nevarētu būt ārlietu ministrs.

Izglītība un karjera:

• 1985. gadā beidzis LVFKI – sporta pedagogs. 1993. LU Juridisko fakultāti
• 1985. sācis strādāt LVFKI sporta spēļu katedrā
• 1983.–1985. gads – Fizkultūras institūta komjaunatnes komitejas sekretārs!!!
• 1987.–1991. – Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētāja vietnieks!!!
• 1991. gada dec. – 1993. – LR Ārlietu ministrijas sakaru referents
• 1993. gads – iecelts par Ārlietu ministrijas valsts sekretāru. Riekstiņa sievas Irēnas tūrisma firma "VIA Rīga nodrošināja ministrijas darboņu ārzemju lidojumus.
• 2004. – iecelts par Latvijas vēstnieku ASV. ASV mēdijos sasmērējies, kad vides aizsardzības aktīvisti aptur Riekstiņa mēģinājumu nozāģēt pie Latvijas vēstniecības augošu retu koku.
• 2006. gada februāris – iestājies Tautas partijā. Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP), atstājot premjera biroja vadītāja amatu, 2007. gada novembrī saņēma kompensāciju ap 2000 latu.

Ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) ģimene 2008.g. tikusi pie jauna mitekļa jūras kāpu aizsargjoslā, kas juridiski ir noformēts kā palīgceltne - klēts, bet reāli izskatās pēc pilnvērtīgas dzīvojamās mājas, ziņo LTV ziņu raidījums "Panorāma".

Atradu tādu interesantu Interneta forumu - «Latviešu nacionālistu forums zemessargs.lv». Ja neskaita nelielu neizpratni par to, kādēļ par foruma nosaukumu izvēlēts šīs organizācijas (Zemessardzes) nosaukums, liela daļa tematu ir visai sakarīgi. Bet tas nu galīgi nav svarīgi.

Ierakstīju šajā forumā kādu savu novērojumu - to, ka Latviešu Nacionālistu kluba vadītājs Jānis Sils sācis pīpot. Jau pusotru gadu to darot. Kad es to uzzināju (no viņa paša), biju nedaudz šokēts - ja man pirms gadiem 7-8 kāds pateiktu, ka Jānis Sils pīpos un pa reizei lietos arī kādu alkoholisku dziru, būtu uzskatījis to cilvēku par plānprātiņu. Bet re - dzīvē visādi notiek. Arī tādi cilvēki salūst. Tomēr arī tas nav īpaši svarīgi.

Svarīgākais - mans ieraksts jau pēc pāris stundām pazuda. Bez pēdām. Ierakstīju vēl vienu ierakstu - sak, jautājums adminam - ko tad es būtu tik sliktu uzrakstījis? Uzminiet nu - arī šis ieraksts pazuda bez pēdām.

Pieļauju, ka minētā foruma admins pats nav informēts par Jāņa Sila darbībām vai arī vēlas «pucēt viņa mundieri». No otras puses - pīpošanu var slēpt 17, 18, nu labi - kaut vai 22 gadu vecumā. Bet ne jau 29! Bērnudārzs. No otras puses - nu un kas, ka viņš pīpo? Pieļauju, ka ar zināmu paskaidrojumu pietiktu. Hmm, bet tad jau sabruktu viss Latviešu Nacionālistu kluba veicinātais uzskats par veselīgu dzīvesveidu! Tā ir - vēlme vadīt šādu organizāciju uzliek arī dažus pienākumus - piemēram, nesalūzt un nepakļauties šo vielu (tabakas un alkohola) ietekmei. Savukārt neesmu pārliecināts, ka «salūzis» cilvēks ir morāli tiesīgs to vadīt.

Iepriekšējo nedēļas nogali pavadīju laukos, kopā ar tēvu liekot jumtu pirtiņai. Tā neko pirtiņa - 8 m augsta divstāvu ēka. Pie reizes sapratu, ka man tomēr IR bailes no augstuma. Proti, uz 45 grādu slīpuma 8 m augstumā kāpt negribu. :)

Bet šoreiz ne par to. Laukos verandā uz galda atradu 2009. gada augusta «Latvijas avīzes» numuru. To vakarā garlaikoti pāršķirstot, atradu interesantus faktus - izrādās, ja Latvijas lauksaimniekiem tiešie ES maksājumi ir 68 euro par hektāru gadā, tad Igaunijā (turpmāk summas aptuvenas - varu arī kļūdīties +-5 euro robežās) 75, Lietuvā - 97, bet Vācijā - 323 (sic!) euro par hektāru.

Ar tik negodīgiem noteikumiem nav jābrīnās par to, ka «Latvijas lauksaimniecība neesot konkurētspējīga». Kāds te var būt brīvais tirgus? Tad jau tikpat labi varētu sarīkot dragreisu, kurā piedalītos, piemēram, Lamborghini Diablo vs. Lada Kalina. Vai arī sarīkot skriešanās sacīkstes, kuŗās Asafa Povels mēģinātu noskriet konkurentu, pie kam apgalvotu, ka konkurentam taču ir līdzīgas iespējas...

Patiesībā šeit nav jāvaino eirokrustnešus - skaidrs, ka viņi kaut kādiem bauriem ir ieinteresēti dot tik maz, cik iespējams. Vēlams necik. Un tagad iedomājamies situāciju: eirokrustneši piedāvā noteiktu summu. Leiši un igauņi sašutumā sāk kaulēties. Toties mūsu bāleliņu pārstāvji, pateicībā klanīdamies, pieņem piedāvājumu. Sak, ko kungs dos, tas ir labi. Šeit būtu vietā atmiņas no laikiem, kad strādāju VID. Bija visai trauksmains laiks - 2004.gada pavasaris. Lieliem soļiem tuvojās Latvijas iekļaušana Eiroimpērijā un VID informācijas sistēmas bija jāsagatavo savietojamībai ar ES kopējām sistēmām (hello - CCN/CSI ieviešana! ;P). Ekspluatācijas daļas priekšnieks tolaik bija Pēteris Kāpostiņš. Visu cieņu šim vīram, tomēr viņā bija pamatīgi iesēdies padomju laika iztapīgums amatā augstāk esošām personām. Tad nu no Eiropas Komisijas atbrauca pāris džondžiki apskatīt mūsu servertelpas. Protams, ka visa VID Informātikas pārvaldes vadība tika norīkota viņus sagaidīt, neraugoties uz to, ka viņi bija vienkārši "junior system engineers". VID Informātikas pārvaldes vadībai, tiesa, bija tā pasūdīgi ar angļu valodu, tādēļ par sarunvedi iecēla mani. Lieki teikt, ka dažubrīd vadības pazemīgie jautājumi (Vai kungi domā, ka šīs servertelpas durvis ir gana labas? Vai kungiem liekas pieņemams temperatūras režīms? Vai kungiem labpatīk izvietotie kabeļi?) man sagādāja dažus smagus brīžus, lai savaldītos un neeksplodētu nenormālā smieklu lēkmē, datoristu sauktā par ROFL. Kad abi sēdoša suņa augumā esošie džondžiki bija apskatījuši mūsu servertelpas, vadība gribēja zināt, ko kungi pavēlēs un kā rīkoties tālāk. Kad abi no Beļģijas atbraukušie čibriki neizpratnē raustīja plecus (viņi bija vienkārši atbraukuši apskatīt, kas un kā, cik tālu viss ir sagatavots un vai gluži ES kopējā tīkla vārteju serveri nav izlikti publiskai apskatei un vai tiem apkārt neskalojas ūdens, kā arī paskatīties, vai mūsu instalācijā nevar pasmelties kādu labu ideju), jau minētais Pēteris Kāpostiņš man uzdeva rakstīt vēstuli eirokrustnešiem, pazemīgi lūdzot tālākus rīkojumus. Liels bija viņa pārsteigums, kad rīkojumu vietā pēc kāda mēneša saņēmām atbildi, kuŗā bija teikts tas pats, ko es jau viņam biju teicis - ka to abu džondžiku mērķis nebija dot rīkojumus...

Lai arī, salīdzinot ES ar PSRS, saskatu daudz līdzību, tomēr viens gan ir skaidrs - ES nenosaka vietējās pārvaldes darbību līdz pēdējam sīkumam. Toties mūsu pašu pie varas esošā kliķe savā iztapībā kungiem vienmēr pacenšas vismaz 2x izpildīt rīkojumus. Tādus pakalpiņus, kā mūsu parlaments, valdība un ierēdniecības aparāts jebkuŗa sveša vara var tikai vēlēties...

Krovera seštaktu cikls iekšdedzes dzinējam.

Ļoti interesanta ideja. Protams, problēmu vēl daudz, bet ideja tiešām interesanta. :) Proti, pievienojot Otto cikla (4-taktu) dzinējam vēl 2 taktis, kurās vienā injicējam dzinējā ūdeni (kurš nekavējoties pārveidojas tvaikā, attiecīgi dodot faktiski vēl vienu darba takti) un otrā - izpūšot tvaiku, iegūstam divus labumus - lielāku jaudu un dzinēja dzesēšanu pašā dzinējā (attiecīgi nav vajadzīga dzesēšanas sistēma).

Kamēr pie varas esošā kliķe fantazē par kaut kādu tur atbalstu uzņēmējdarbībai, eksporta garantijām un citām, saprotams, vajadzīgām lietām - kuŗas tā, tiesa, ij negrasās reālizēt, tautasforums.lv ir publicējis Valtera Grīviņa atklājumu. Un proti, Nodarbinātības dienesta programmas «Atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai» pieteikumā ar parakstu jāapliecina, ka netiks uzsāktas:

• Darbības zivsaimniecības nozarē
• Darbības sarakstā uzskaitīto lauksaimniecības produktu ražošanā un pārstrādē
• Darbības, lai veiktu eksportu uz trešajām valstīm vai ES dalībvalstīm (lasi: lai veiktu eksportu)
• Darbības, kas nodrošina, ka importētu preču vietā tiktu izmantotas vietējās preces

Tātad - uzskaitīts teju viss, lai ārvalstu uzņēmumiem neradītu jaunus konkurentus! Tad nu jautājums - kāda vella pēc vajag dirst par kaut kādu tur atbalstu uzņēmējdarbībai, ja šādi normatīvie akti visu iespējamo atbalstu vienkārši padara neiespējamu? Kāpēc netiek pirmkārt mainīti šādi nosacījumi atbalsta saņemšanai? OK - atbilde man tāpat ir skaidra. Pie varas esošā kliķe nav latviešu pusē.